Liezēres pagasta Ozolos dzīvo ļoti aktīvi un darbīgi cilvēki. Kāds savu pagalmu izdaiļojis ar košu puķu dobēm, cits piekopj veselīgu dzīvesveidu, bet vēl kādam ļoti patīk pagasta pasākumu apmeklēšana. Vinetai Mikovičai vienmēr atrodas laiks gan šiverēties dārzā, gan rūpēties par savu veselību, gan arī iesaistīties pagasta kultūras dzīvē.
– Starp Liezēres pagasta sievietēm esat viena no visaktīvākajām, piedalāties visos pagasta pasākumos. Kur rodas interese un enerģija to darīt?
– Laikam jau tāpēc, ka man ir nācies sastapt tādus līdzcilvēkus, kuri mani iesaistījuši šādos pasākumos, uzrunājuši tajos piedalīties.
– Jūsu vārdu bieži vien var lasīt dažādu konkursu uzvarētāju sarakstos. Vai esat piefiksējusi, kādos konkursos esat piedalījusies?
– Cenšos piedalīties Eiroparlamenta deputāta Krišjāņa Kariņa un "Stara" kopīgi organizētajos konkursos. Kā viena no šī konkursa finālistēm tiku uzaicināta uz tikšanos Madonas novada bibliotēkā ar Eiropas Parlamenta deputātu Krišjāni Kariņu, diemžēl izlozē par iespēju apmeklēt Eiropas Parlamentu un Beļģijas galvaspilsētu Briseli man šoreiz nepaveicās. Pirms kāda laiciņa man vajadzēja sagatavot informāciju, kur Liezēres pagastā tiek ieguldīts vai saņemts Eiropas līdzfinansējums. Tā kā ļoti bieži apmeklēju bibliotēku, tad bibliotekāre ierosināja man uzrakstīt rakstu fotokonkursam „Eiropa manā dzīvē" par Liezēres pagasta bibliotēkas rīcībā esošo multifunkcionālo iekārtu, ar kuras palīdzību iespējams izgatavot kvalitatīvus, ja nepieciešams, arī lielformāta, dokumentus un attēlus. Šogad man ļoti veiksmīgi izdevās startēt konkursā, kas tika rīkots par godu Phjončhanas olimpiskajām spēlēm. Tobrīd nebiju klāt, kad bibliotekāre izlozēja man balvu; to, ka esmu uzvarējusi, uzzināju telefoniski. Kopumā esmu saņēmusi diezgan daudz dažādu balvu, bet visvairāk no visām man pie sirds ir gājusi balviņa, ko ieguvu nu jau pirms daudziem gadiem. Agrāk tika izdots laikraksts „Fakts", tā redakcija rīkoja konkursu par asprātīgāko parakstu. Man uzdāvināja Lilijas Dzenes grāmatu „Triju aktieru dzīves". Šī man ir vissirsnīgākā un vispatīkamākā balva, visjaukākā atmiņa. Grāmatā ir mazliet pieminēta arī Liezēre, jo tajā aprakstīti liezēriešu Pietu ģimenes senči.
– Lūdzu, pastāstiet par savu darbošanos sieviešu klubiņā „Teiksma"!
– Man jau iepriekš ļoti patika „Teiksmas" rīkotie pasākumi. Pirms es vēl nebiju iesaistījusies sieviešu klubiņa darbībā, notika Piena svētki, Maizes svētki, Toršu cepšanas svētki. Es „Teiksmas" dāmas mazliet apskaudu, man ļoti gribējās būt viņu vidū. Tā kā vienmēr apmeklēju viņu pasākumus, pavisam nemanāmi šīm dāmām pievienojos. Klubiņā katra parāda, ja tā var teikt, savu labo pusi, veidojot kompozīcijas, gatavojot ēdienus, darinot rokdarbus. Pagājušajā gadā katrai klubiņa dalībniecei bija iedalīts savs mēnesis ar uzdevumu – iemācīt vai parādīt kaut ko interesantu vai arī aizvest uz kādu jauku vietu. Es nolēmu, ka vajag sākt pašiem ar sevi, meklēt, kas mūsu pagastā ir apskates vērts. Noorganizēju tikšanos ar Andreju Āboltiņu. Viņa hobijs ir dažādu laiku naudas un senu priekšmetu kolekcionēšana. Apciemojām arī Vizmu un Ēvaldu Markusus, lai apskatītu rūpīgi iekoptās puķu dobes un dažādos augus. Viņi bija tie, kas vēl vairāk pārsteidza mūs, ataicinot no Kurzemes uz tikšanos savus radus, kuri nodarbojas ar strausu audzēšanu. Tikām cienātas ar strausu gaļas desiņām, apskatījām milzu olu un mielojāmies ar Vizmas cepto torti.
Atmiņā palikušas arī dažādas ekskursijas – viena pati neaizbrauktu, bet, kad tu esi tādā pulciņā… Sākām ar tuvākajiem kaimiņu pagastiem. Aronas pagastā pabijām Agra Sāra radošajā darbnīcā. Ar labu vārdu atceros sirsnīgo saimnieci Silviju Čurksti, bet, pateicoties praulēnietei Antrai Gotlaufai, es tagad zinu, kas ir koča, pūtelis un citi senie ēdieni. Mākslinieces Laimas Lupiķes vadībā kopā ar klubiņa meitenēm mācījos veidot glezniņas, izmantojot audumu, sanāca skaistas krāsas… „Teiksmas"
dāmas rīko dažādas tematiskās ballītes un pasākumus, kas stāsta gan par senajām tradīcijām, gan bērnības atmiņām, kopīgi svin dzimšanas dienas un, protams, kuplina balles un dažādus saietus ar savām dejām.
– Zinu, ka dejojat arī deju kopā „Jautrās mājsaimnieces".
– Mēģinājumi notiek otrdienās, divas stundas aktīvi darbojamies. Cenšamies sanākt vienmēr kopā, lai gan tas ir pagrūti, jo katrai ir savi darāmie darbi. Ar mūsu iestudētajām dejām tiek papildināti koncerti gan 18. novembrī, gan citos Liezēres kultūras nama pasākumos. Pēdējais no tiem bija kultūras nama 40 gadu jubilejas sarīkojums. Viskrāšņākā no mūsu deju pūra dejām ir „Violetas deja", bet jautrākā ir „Raganu deja". Regulāri piedalāmies „Zelta kurpītē" Inešos. Tālākais brauciens mums ir bijis uz Stalbi, esam dejojušas Kaivē, Taurenē, Ļaudonā, Vestienā, Kusā, Druvienā un Jumurdā. Tur tika izrādīti divi jautri teātrīši, un mēs katram cēlienam nodejojām atbilstošu deju. „Raganu deju" aizguvām no interneta, bet visas pārējās dejas iestudējam pašas. Ideju ģenerēšanā aktīvi iesaistās Lelde Pieta, viņas mamma Ligita un Irīda Mizuka. Tas nav nemaz tik vienkārši, jo nākas arī pastrīdēties, kamēr deja top, kamēr visu noslīpē, lai iekļautos mūzikas garumā un kustības būtu saskaņotas ar dziesmu.
– Esat veselīga un sportiska dzīvesveida piekritēja. Ziemā nereti redzu jūs uz slēpēm, apmeklējat arī vingrošanas nodarbības…
– Divreiz nedēļā eju vingrot pie ārsta palīdzes Benitas Naudiņas. Stunda, ko tur pavadu, vienmēr ir ļoti dinamiska un nopietna. Man patīk ne tikai slēpot, bet arī braukt ar skrituļslidām.
– Viena no jūsu sirdslietām ir dambretes spēlēšana. Kas pamudināja tam pievērsties?
– Atkal jāsaka paldies līdzcilvēkam, kurš sev apkārt pulcēja tos, kam dambrete patīk, – Elmāram Krampem. Spēlējot dambreti, daudz sanācis pabūt citos pagastos, visbiežāk dodamies uz Mārcienu, Dzelzavu, Kalsnavu, Barkavu, Meirāniem un iepriekšējos gados arī uz Madonas sporta halli, aicinām šīs aizraušanās entuziastus un cienītājus uz turnīriem arī pie mums Ozolos. Priecājos, ka Dzelzavā ir tāds dambretes entuziasts kā Jāzeps Juhņevičs, kurš aktīvi darbojas ar visu vecumu dambretistiem, tāpat ļoti darbīgs ir Kalsnavas dambretes treneris Herberts Millers.
– Liepiņu dzimtā, kurā rodamas jūsu saknes, ir daudz talantīgu zīmētāju. Vai arī pašai piemīt šis talants?
– Jā, es arī protu skaisti zīmēt. Savu talantu izmantoju, kad Liezēres pagasta bijusī jaunatnes lietu speciāliste Laura Smudze aicināja apgleznot neapdzīvoto, pamesto pagasta ēku logus. Ļoti ceru, ka vēl varēšu šo prasmi izmantot arī nākotnē. Gribētos ticēt, ka meitiņa Elena būs mana talanta turpinātāja.
– Un citi hobiji?
– Hobiju ir daudz, ļoti patīk tamborēt apaļus pārklājiņus, tos var uzlikt gan uz krēsliem, gan gultām, uzšūt uz spilveniem. Turklāt nav obligāti jāizmanto dzija vai diegi, jo šajās sedziņās aiziet bērnu agrākās drēbītes. Vēl viens no maniem hobijiem ir dažādu tējas zāļu vākšana un gardumu likšana burciņās. Nodarbojos gan ar konservēšanu, gan ievārījumu gatavošanu. Un man ļoti patīk savas burciņas noformēt, liekot lietā gan zīmētprasmi, gan citādi radoši izpaužoties.
– Diemžēl šobrīd esat saskārusies ar Latvijā tik izplatīto problēmu – bezdarbs…
– Agrāk strādāju „Latvijas Pasta" sistēmā, esmu bijusi gan nodaļas priekšniece, gan strādājusi par pastnieci. Mācījos pasta koledžā, lai varētu strādāt šajā darbā. Bet mūsu Gulbēres pasta nodaļu optimizēja. Pēc darba zaudēšanas iesaistījos labo samariešu organizācijā un sāku kopt cilvēkus, kuriem tas vajadzīgs. Tā bija arī liela atbildība, bija jākontaktējas ar mediķiem, lai aprūpes darbus veiktu atbilstoši un pienācīgi. Speciālus kursus apmeklēt nevajadzēja, mūs pasauca tikai uz vienas dienas mācībām, paskaidroja lietas būtību un deva īsu ieskatu pienākumos.
No sarunām ar aprūpējamajiem senioriem esmu aizguvusi labus padomus, piemēram, ēdienu receptes no savas vecmāmiņas laikiem. Labprāt pastāstīšu par ābolu gredzentiņu cepšanu: nomizotiem āboliem izdur serdi, sagriež tos 1 cm biezos aplīšos. Katru aplīti apmērcē mīklā, ko veido no miltiem, cukura, piena un sakultas olas, un izcep. Aplīši labi garšo ar medu vai ievārījumu, klāt piedzerot pienu.
– Šis ir Latvijai īpašs gads, nesen kā noslēgušies XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki. Vai pati arī esat dejojusi kādā tautisko deju kolektīvā, varbūt dziedājusi korī?
– Skolas gados, kad mācījos Ērgļu vidusskolā, esmu dziedājusi korī. Esmu izbaudījusi Dziesmu svētkus, kad vēl nebija lietusmētelīšu. Lija, un otrā rītā baltā blūze un svārki mugurā, arī zeķes kājās bija jāvelk slapjas. Telpas, kur tolaik gulējām, nekurināja, jo bija taču vasara, tāpēc atmiņas par svētkiem nav tik jaukas, kādas tās būtu šodien, ja vēlreiz nāktos piedalīties Dziesmu svētkos.
Man ir laimējies savā ceļā sastapt gaišus un radošus cilvēkus. Ja apkārt ir labi un sirdsskaidri ļaudis, arī pats kļūsti labāks. Liels paldies visiem, kuri man snieguši atbalstu, iedrošinājuši un bijuši blakus – Dacei Madalānei, „Teiksmas" meitenēm, Benitai Naudiņai un nu jau mūžībā aizgājušajam Elmāram Krampem, tāpat visiem pārējiem, kas ir kopā ar mani.
13.07.2018.