Sagaidot Latvijas valsts svētkus, Madonas novada pašvaldības Atzinību par sniegto atbalstu projektu īstenošanai Aronas pagastā un ieguldījumu uzņēmējdarbības veicināšanā Madonas novadā saņēma arī SIA "Kalnāres" valdes loceklis ANDREJS DZENIS. Sava uzņēmuma izveidošanā liela nozīme bija viņa tehniskajām zināšanām un arī neatlaidībai.
Uzņēmums sniedz dažādus autotransporta pakalpojumus un veic kravu pārvadājumus. Aicināts uz plašāku sarunu, viņš saka: – Uzskatu, ka tomēr neesmu biznesa cilvēks, jo galvā ir arī visādas citas idejas, ne tikai naudas pelnīšana un rēķināšana.
– Pastāstiet par savām saknēm Latvijā!
– Esmu dzimis un uzaudzis pie Kaķīša ezera – Viesienas ciemā. Tagad no tā vairs nav pāri palicis, tikai atmiņas. Kādreiz bija kultūras nams, mums rādīja arī kinofilmas, zāle bija cilvēku pilna. Mācības uzsāku Gaiziņkalna astoņgadīgajā skolā. Nesen tur tikāmies salidojumā, un skolas ēka ir pašvakā stāvoklī. Atceros, kā līdz skolai bija jāmēro 7 km. Kad uzcēla internātu (tur, kur tagad atrodas viesu nams "GaiziņStars"), tad paliku pa nedēļas vidu tur. Skolas gados mums bija pašiem jāsanes malka, jākurina krāsnis, jāsūknē ūdens uz otrā stāva virtuvi, strādājām mācību lauciņos – tas viss devis rūdījumu. Bija sniegotas ziemas, un mēs daudz slēpojām. Atceros, kā braucām uz Gaiziņkalnu un pa taisno no stāvā "Golgāta" nogāzes ar koka slēpēm laidām lejā – ne reizes slēpes nesalauzu. Kaķīša ezerā vasarās peldējāmies, makšķerējām.
– Kā veidojās tālākais dzīves ceļš?
– Likvidēja Gaiziņkalna skolu, pabeidzu Kusas astoņgadīgo skolu. Izvēlējos mācības turpināt Ērgļu profesionāli tehniskajā skolā, kur sagatavoja plaša profila mašīnistus un traktoristus, apguvu arī lauksaimniecības pamatus, agrotehniku, agroķīmiju. Tolaik ieguvu arī vieglās automašīnas, motocikla vadītāja un smagās automašīnas šofera tiesības. Man visa veida tehnikas pārzināšana ir bijis labs pamats turpmākajos darbos. Toreizējā kolhozā "Viesiena" Lauterē pastrādāju tikai pusgadu, jo uzsāku dienestu armijā Kaļiņingradā, kur arī noderēja mašīnista profesija, vadītāja tiesības, tiku norīkots par šoferi. Atgriezies sāku strādāt par šoferi Kusā, kur tolaik bija stabils meliorācijas pakalpojumu uzņēmums, ko vadīja Elmārs Graudiņš. Pēc tam mana darbavieta bija Lubānas MRS. Pusgadu pastrādāju par šoferi, vēlāk man iedeva lepnu mašīnu – kokvedēju, un četrus gadus to stūrēju. Pēc tam Ivars Mednis uzaicināja darbā kooperatīvā. Tur pats vienu kokvedēju sakonstruēju, un sākām vadāt kokus – "zaļo zeltu". Tolaik Latvijā masveidā cirta mežus, bija jāved kokmateriāli līdz dzelzceļam. Tad vēl Latvijā mašīnas nebija tik jaudīgas, kā tagad, tehnika bieži bija jāremontē.
– Zemes reforma ļāva piepildīt arī sapni par savu zemes "stūrīti"?
– Sākumā tika izveidota zemnieku saimniecība. Tolaik Kusā nopirku vecu māju, tuvumā tika iemērīti kādi 5 ha zemes, tagad ir ap 10 ha. Nebiju nekāds Breša zemnieks, joprojām – šoferis. Alga bija neliela, un piemājas saimniecība deva atspaidu. Savai iztikšanai tika turētas divas govis, par izaudzēto un realizācijai pārdoto bullīti tolaik varēja dabūt lielu naudu. Kad nostrādāju šofera darbu, sekoja otrā maiņa savā saimniecībā – līdz tumsai vācu sienu, gatavoju lopiņiem barību. Toties nepastāvēja kūlas dedzināšana, jo privātie izpļāva visas nomales un grāvjus. Tagad gan ar lauksaimniecību vairs tā neiet – vistas apēd vanags, mežus posta bebri, bet zivis garšo zivju gārņiem un ūdriem, mežacūkas izposta laukus, lietavas ražu noslīcina. Ir grūti cīnīties pret dabu.
– Kādi apsvērumi pamudināja izveidot savu uzņēmumu – SIA "Kalnāres"?
– Pašam gribējās kaut kādu neatkarību. Toreiz labu kokvedēju automašīnu nopirkt nevarēja, kokvedēji bija tikai mežrūpnieku saimniecībām. Taču arī man izdevās sakombinēt savu kokvedēju no vecās krievu tehnikas. Man patika kombinēt tehniku. Savā laikā uztaisīju traktorīti, lai varētu savu zemi sastrādāt. Kokvedēju tehnikas nebija daudz, tāpēc darba bija diezgan – kokvedējs bija aizrunāts mēnesi uz priekšu, jo visi, kam bija meži, tos cirta un centās ko nopelnīt. Man bija vilcējs, kas bija "noracies". Pēc tam uztaisīju visurgājēju. Uzskatu, ka man nav īpaša biznesa talanta. Vienkārši – daru to, kas patīk, un, ja patīk braukt, jāprot arī remontēt. Kad uztaisīju mašīnu ar iekrāvēju, pats vedu klientu neskaitāmas kravas uz Rīgas ostu. Krievu tehnika bija tāda, ka, atbraucot mājās, bija jāapskatās riepas. Tolaik servisa nebija, pats sameklēju rezerves daļas, iemācījos metināt, visu – pats. Reiz sanāca tā, ka vajadzēja no diviem lūžņiem izveidot vienu, bet projekts nevedās. Sameklēju strādnieku, kas brauc ar manu mašīnu, pats gadu liku kopā mašīnu, kas beigās tomēr ierūcās, un bija divas mašīnas. Atrast strādniekus kādreiz nebija problēmu, jo Kusā likvidējās meliorācijas uzņēmums, šoferi palika bez darba. Vecā kaluma vīri zināja – ja neskrūvēsi krievu tehniku, tad arī nebrauksi. Toreiz gāja visādi, jo klienti gaidīja, kad viņiem izvedīs nozāģētos kokus. Interesants laiks bija, arī kredītus deva, bet neņēmu. Pamazām Latvijā ienāca lielie kokvedēji no ārzemēm, arī "Kalnārēm" vienu tādu atdzina. Sākumā lielumu nozāģēto kokmateriālu vedām uz dzelzceļu – Lubānā, Kalsnavā un Madonā bija krautuves, un ar vagoniem kokus veda uz Rīgu. Gudrais Zorgevics izdomāja, ka tas ir par lētu. Kā uzlika lielu cenu vilcienam, vairs nebija rentabli, visus kokus veda uz Rīgu ar automašīnām. 70-90 t smagais auto svars sabendēja ceļus, bet dzelzceļus likvidēja. Koku ciršana un izvešana vēl nebūt nav apstājusies – labo koksni izvedam.
– Kā "Kalnāres" uzsāka sniegt dīķu rakšanas pakalpojumus?
– Bija bebru nograuzts purviņš – gāju sakārtot un izraku dīķi ar paša rokām sataisītu ekskavatoru. Tas tapa no kolhoza nopirkta lūžņa, kam bija tikai rāmis un kabīne, pat motora nebija, un ķēdes bija noņemtas, ko dabūju atpakaļ. Pirmo dīķi raku kādus piecus gadus, jo bija ap 1 ha liela platība un ar vecā tipa traktoru nebija viegli rakt. Toties tagad pašam ir savs dīķis un zivis. Pēc tā radās dīķa rakšanas pieprasījums. Vecais sabruka, nopirku citu ekskavatoru no melioratoriem, un pēc pieprasījuma rakām dīķīšus mitrās vietās. Strādājam galvenokārt Madonas novadā. Viens objekts bija Valkā, kad tīrījām Sedas upi 14 km garumā. Projektos ar Eiropas Savienības atbalstu neesmu iesaistījies.
– Kādas atziņas esat guvis, kopš 1995. gada vadot savu uzņēmumu?
– Katrs latvietis tomēr ir individuālists – ko izdomā, to dara. Divatā būtu grūti vadīt firmu, un pie tādas atziņas pieturos. Biznesmenim ir jābūt motivācijai pelnīt naudu, bet man patīk darbs, ko daru, un nauda pati atnāk. Zinu, ka būtu daudz vairāk jārēķina, kā vairāk nopelnīt, bet es pa brīvajiem brīžiem pie mājas gatavoju slēpošanas kalnu, zinot, ka no biznesa viedokļa tā ir zemē izmesta nauda. Taču to daru sava prieka pēc – paslēpoju kopā ar mazdēlu, ir izveidots pacēlājs. Kādi pieci gadi pagāja, kamēr trasi sagatavoju. Stuburkalnā, kā mēs to saucam, pie noteikta sniega daudzuma var slēpot, un arī es vēl paslēpoju, jo tas, kas patika bērnībā, patīk joprojām.
Novērtēju ģimenes atbalstu. Paldies sievai Valentīnai, kas vienmēr sagaida siltās mājās. Ir izaudzinātas divas meitas – Sarma un Līga. Sarma strādā SIA "Kalnāres", bet Līga atgriezās mājās pēc 10 gadu darba Anglijā. Prieks par mazdēla Rainera ieinteresētību tehniskajās lietās. Viņš mācās Smiltenes tehnikumā, ir palīgs. Ģimene no mana darba ir daudz cietusi, jo nereti šoferis ierodas mājās naktī, mašīna noplīsusi, ir jābrauc remontēt, jo rītā atkal ir reiss. Nebija neviena mehāniķa, un būtībā servisa pakalpojumus neizmantoju – krievu tehniku varu sataisīt. Tikai vajadzības gadījumā pērku importa tehnikas remonta pakalpojumus, piemēram, ja kas saiet grīstē ar elektroniku.
– Kā vērtējat valsts atbalstu uzņēmējiem?
– Nodokļi, ierēdņi… Pat pa ceļiem vairs normāli nevar pabraukt. Jaunie noteikumi prasa braukt četras stundas un tad atpūsties. Kas to izdomāja? Man atpūta ir vajadzīga ne jau pēc pavēles, bet tad, kad esmu noguris. Izgulēties vajag, bet pašam šoferim ir jāseko, kā jūtas, ne jau Eiropā kāds izdomā, kad man iet gulēt. Mūsu mašīna tīra pagasta ceļus, strādā 8-10 stundas, kamēr iztīra. Iznāk, ka nobrauc pusi maršruta, tad stāv pie mašīnas un gaida. Jādomā, kā nodrošināt minimālo algu. Palielināt pakalpojumu cenas? Ja sniedz vietējiem pakalpojumus, jāskatās taču ir uz maksātspēju. Nodokļu slogs traucē uzņēmējdarbībai, un motivācija maksāt nodokļus ir minimāla, jo redzu, ka pazūd miljoni. Piemēram, nodokļu reformas reklamēšanai atvēlēta prāva naudas summa. Izdomāja eirovinjeti – maksas ceļus Latvijā. Labi, varu samaksāt par diennakti, jo braucu reizi mēnesī, bet tagad nosaka, ka jāpērk visam gadam, tas ir 800 eiro. Tagad braucam pa zemes ceļiem, kas jau tā ir izšķīduši. Mums ir autoīpašnieku asociācija, kam vajadzēja protestēt.
– Kā izjūtat konkurenci tehnikas pakalpojumu nozarē?
– Nevar salīdzināt, kā bija agrāk un kā ir tagad. Konkurence palielinās, kokvedēju ir daudz. Vienubrīd bija firma "Stora Enso", kas bāzējās Madonā, ar ko sadarbojāmies. Iespējams, ka vairāk darba būs tieši buldozeriem un ekskavatoriem meliorācijas sistēmu sakārtošanai, jo lietavas parādīja, ka meliorācijas sistēmas ir jāsakārto un grāvji jātīra. Kokvedējiem patlaban ir dīkstāve, jo lietavās izmirkuši ceļi, iebraukt nekur nevar, tā arī viss stāv uz vietas, vai arī ir jānomokās pa dubļiem. Mežinieki gaida kārtīgu ziemu, kad būs sals un varēs kokus izvest no meža.
17.11.2017.