Nesen uzņēmēja INDRA VĪKSNA atzīmēja skaistu dzīves jubileju. SIA "Asmupe" veikala "Katram" vadītāja Ļaudonas pusē (un ne tikai) ir labi pazīstama. Kopā ar vīru Imantu uzņēmējdarbībai viņa pievērsās jau pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā, kad Latvija atguva valstisko neatkarību, izputēja saimniecības, uzņēmumi un visiem bija jāiemācās dzīvot un saimniekot kapitālismā.
Indra un Imants nebaidījās eksperimentēt, izmēģināja visu, kas toreiz bija izdevīgi, bet nākamajā gadā paliks desmit gadu, kopš Ļaudonas centrā viņi atvēra veikalu, kas ļoti veiksmīgi darbojas, piedāvājot pircējiem patiešām plašu preču sortimentu. Indrai tirdzniecības gēns, kā saka, ir asinīs.
– Jā, to esmu mantojusi no savas mammas, kas tirdzniecības jomā strādāja Ērgļos, un tajā visā arī es grozījos jau no bērnības.
Lai gan visi bija „pret", es tomēr nolēmu savu dzīvi saistīt ar tirdzniecību un iestājos Rīgas kooperatīvajā tehnikumā (tagadējā Biznesa augstskola „Turība"). Pēc tā beigšanas atbilstoši sadalei sāku strādāt Lubānas patērētāju biedrībā. Ar pirmo darba kolektīvu man veicās, joprojām labā atmiņā ir gan toreizējā vadītāja Regīna Leone, gan pirmā darbaudzinātāja Līga.
Lubānā nostrādāju pusotru gadu, bet pēc tam atnācu dzīvot uz Ļaudonu. Mans vīrs Imants ir aiviekstietis. Viņš strādāja Ļaudonā, es – Lubānā. Toreiz jau automašīnu, kā tagad, nebija, satikties bija diezgan sarežģīti. Un tad saimniecības vadītājs Andris Stradiņš Imantam, kas jau gribēja pārcelties uz Lubānu, piedāvāja labiekārtotu dzīvokli Ļaudonā, un dzīvot uz Ļaudonu atnācu es, bet darbu turpināju Madonas vairumtirdzniecības bāzē.
– Kā kļuvāt par uzņēmējiem?
– Uzņēmējdarbībā esam iekšā jau no 1991. gada, kad Latvijā mainījās saimniekošanas modelis, izjuka padomju saimniecības un katram bija jādomā, kā dzīvot tālāk. Madonā daži uzņēmēji jau bija, un kopā ar Imantu nospriedām, ka arī mēs to varam. Tā pamazām arī sākās mūsu uzņēmējdarbība.
Šajos gados esam piedzīvojuši gan kritienus, gan augšāmcelšanos. Nebaidījāmies eksperimentēt, izmēģinājām daudz ko, līdz atradām savu nišu. Esam audzējuši kartupeļus un ar kravas mašīnu veduši tos pārdot uz Ļeņingradu. Tagad es to nemūžam vairs neizdarītu, bet tas bija pirmais, kas mums izdevās. Esam audzējuši arī cukurbietes un turējuši lopus, citiem vārdiem – darījām visu, kas toreiz bija izdevīgi un nodrošināja kaut kādus ienākumus. Droši vien, kad aiziešu pensijā, varēšu rakstīt memuārus, kas šajos gados ir bijis jāpiedzīvo un jāpārdzīvo.
– Un tad Ļaudonas centrā nolēmāt atvērt veikalu, un pa šiem gadiem to esat pārvērtuši par daudzu iecienītu tirdzniecības vietu.
– Tā faktiski bija pašvaldības iniciatīva. Šajā ēkā veikals jau bija, bet, kad tas tika slēgts, toreizējā Ļaudonas pagasta padomes priekšsēdētāja Līga Cālmane rosināja mūs atvērt veikalu, lai iedzīvotāji šeit varētu iepirkties arī turpmāk.
Sākumā veikals piederēja tikai mums, bijām neatkarīgi, bet pirms gadiem sešiem mūs pierunāja iestāties LaTS veikalu tīklā. Ilgi domājām, pirms spērām šo soli. Braucām pie kolēģiem un draugiem, kas jau darbojās LaTS vai citu veikalu tīklā. Sapratām, ka, lai izturētu konkurenci, šis piedāvājums ir jāpieņem. Tā bija pareiza izvēle, ko nenožēlojam. Pateicoties tam, jūtamies aizsargāti, varam nodrošināt konkurētspējīgas cenas. Katru mēnesi apmēram 200 precēm tiek noteiktas akcijas cenas Mēs piedāvājam produktus par izdevīgām cenām, piemēram, „Madonas maiznieka" produkcija, tāpat „Lazdonas piensaimnieka" piens pie mums ir pat lētāks nekā Madonā.
– Vai šajos gados ir mainījušies pircēju paradumi?
– Agrāk es pat iedomāties nevarēju, ka cilvēki lauku veikalā pirks kartupeļus, burkānus, sīpolus, pienu. Daudzi izmanto iespēju iegādāties preces par akcijas cenām. Katru mēnesi tiek izplatīta LaTS avīze, kuru cilvēki ļoti cītīgi izpēta un iepirkties uz veikalu nāk jau ar sastādītu sarakstu, plauktos meklē tos produktus, kam ir noteikta atlaide. Pircēji arī labi zina, ka ne jau visas preces veikalā ar atlaidi būs nopērkamas jau mēneša pirmajos datumos. Tās veikalā tiek ievestas pakāpeniski, un tas atkarīgs no preču piegādātājiem, cik bieži – reizi nedēļā vai divās, vai tikai reizi mēnesī – tie pie mums ierodas.
Divreiz gadā tiek rīkotas arī loterijas. Bijām ļoti priecīgi, kad automašīnu laimēja madonietis Arvis, kas bija iepircies tieši mūsu veikalā. Bet LaTS veikalu jau ir vairāk nekā 700, taču laimīgā loze tika Ļaudonas veikala pircējam.. Pēc laimesta saņemšanas viņš pie mums bija atbraucis ar jauno mašīnu un mums to atrādīja.
– Savulaik, pirms kļuvāt par tirdzniecības darbinieci, jūs pabeidzāt Rīgas kooperatīvo tehnikumu. Kā ir mūsdienās – vai pietiek ar praktiskām iemaņām vai tomēr ir nepieciešamas dziļākas zināšanas?
– Mēs ļoti daudz mācāmies. Mums ir jāapgūst jaunas programmas, kas prasa zināšanas. Vairs nav kā agrāk, kad visu varēja saskaitīt ar skaitīkļiem vai kalkulatoru, tāpat jāseko līdzi, lai preces pircējiem būtu pieejamas plašā izvēlē, laikus jāpamana, ja kādas tiek izpirktas. Beidzamajā laikā ir palielinājies arī pieprasījums pēc bezglutēna produktiem. Cilvēki tagad vairāk piedomā pie tā, ko viņi pērk, kādu pārtiku lieto, tāpēc pievērš uzmanību arī produkta sastāvdaļām, un pārdevējām ir jābūt zinošām arī šajos jautājumos.
Katru mēnesi notiek arī saāksmes, kurās tiekam iepazīstināti ar visiem jaunumiem.
– Kas, darbojoties tirdzniecībā, mūsdienās ir visgrūtāk?
– Ir, protams, lietas, kas nomāc. Mainīgā nodokļu politika, šobrīd ļoti sāpīgs jautājums ir arī jaunu kases aparātu iegāde. Vēl ir daudz neskaidrību, lai gan pēc mēneša jau ir jābūt piereģistrētiem jaunajiem kases aparātiem. Turklāt mūsu veikalā apgrozījums ir lielāks, līdz ar to parastos kases aparātus vairs nevarēsim izmantot, mums ir nepieciešama hibrīdkases sistēma, kas tikai vēl tiek testēta.
Savukārt ļoti pozitīvi vērtēju to, ka Madonas novada pašvaldībā ir izveidota uzņēmējdarbības un tūrisma attīstības nodaļa, darbojas biznesa inkubators, jauno uzņēmēju klubiņš. Tolaik, kad mēs sākām, nekā tāda nebija, ar visu bija jātiek galā pašiem. Tagad uzņēmējiem tiek sniegts lielāks atbalsts. Madonas novada pašvaldība ļoti atbalsta uzņēmējdarbību. Tiek rīkoti izglītojoši semināri, uzņēmēju forumi ar lielisku lektoru piedalīšanos. Šobrīd uzsākt uzņēmējdarbību ir daudz vieglāk. Iespējas jaunajiem uzņēmējiem paver arī projekts „Madona var labāk!". Mūsu laikā nekā tāda nebija, pat nebija, kam padomu paprasīt, tāpēc arī tos „punus" savu reizi dabūjām.
– Vai pa šiem gadiem Ļaudonā esat iejutusies?
– Ļaudonā dzīvoju jau 33 gadus, un, protams, man tā ir kļuvusi tuva. Taču es esmu dzimusi Ērgļos, joprojām sevi uzskatu par ērglēnieti un ar to lepojos. Sekoju arī jaunumiem Ērgļu pusē. Man patīk, kā Ērgļi attīstās.
Savukārt Ļaudonā visvairāk pietrūkst labu ceļu, infrastruktūras, ražošanas, darbavietu, tāpēc jau daudzi darbu meklē Madonā, citās pilsētās vai aizbrauc strādāt uz ārzemēm. Tagad, ja nu kāds te atvērtu lielāku ražotni, domāju, ka izjustu arī diezgan lielas darbaspēka problēmas.
Priecājos, ka pašas meitas nav sarāvušas saiknes ar Latviju. Abas dzīvo Ādažos, viena strādā tepat Latvijā, bet jaunākā meita ir izmācījusies par kuģa stūrmani, līdz ar to četrus mēnešus ir Latvijā, bet četrus mēnešus braukā pa pasauli.
Arī par to savā laikā daudz šķēpu tika lauzts, taču meita palika pie sava, un mēs samierinājāmies, klusībā cerot, ka viņa no šī nodoma pēc 1. kursa atteiksies, jo studijas bija ļoti grūtas, bija jāmācās no astoņiem rītā līdz sešiem vakarā. Bet, kā savulaik man teica Gunta Andžāne, ar kuru kopā darbojāmies skolas vecāku padomē, bērni mums ir iedoti tikai uz laiku un mēs nevaram viņiem uzspiest īstenot mūsu pašu nepiepildītos sapņus. Ir jāļauj viņiem iet savu dzīves ceļu.
Lielu prieku mums sagādā arī mazmeitiņa, mūsu „profesoriņš". Varu tikai pabrīnīties, cik gudrus jautājumus trīs gadu vecumā var uzdot tāds mazulis. Ģimene mums ir ļoti svarīga, tāpēc bieži braucam uz Ādažiem, lai satiktos ar meitām un, protams, mazmeitiņu Laumiņu, kas mums ir kā saules stariņš. Nav tādas dienas, kad mēs nesazinātos.
– Vai, tik daudzus gadus darbojoties uzņēmējdarbībā, ir arī kāds vaļasprieks?
– Uzņēmējdarbībā jau ir tā, ka tajā iekšā esi visu dienu, visas 24 stundas. Taču dzīvē tā arī nevar būt, ka ir tikai darbs. Mums ļoti patīk apmeklēt kultūras pasākumus, esam iemīļojuši kultūras centru „Gors" Rēzeknē un apmeklējam arī citus kultūras pasākumus un koncertus, kas mūs pozitīvi uzlādē.
Jau daudzus gadus esmu aizrāvusies ar numeroloģiju un astroloģiju. Esmu apmeklējusi arī kursus Rīgā, un man ir izstrādāta arī astroloģiskā karte. Beidzamajos gados neesmu parakstījusi nevienu nopietnu lēmumu, nevienu līgumu, pirms neesmu pārliecinājusies par zvaigžņu stāvokli. Varbūt tāpēc arī kritumus vairs neesam piedzīvojuši.