STAŅISLAVA POČE ir Varakļānu biedrības "Pieaugušo attīstības projekts" valdes priekšsēdētāja, Sieviešu tiesību institūta Varakļānu projektu un izglītības centra direktore. Šis gads viņai ir bijis īpašs ar Sieviešu tiesību institūta (STI) pasniegto Gada balvu, kas domāta sievietei – līderei, kura veicinājusi citu sieviešu iekļaušanos sabiedriskajā dzīvē. Ciemojoties Varakļānu biedrībā "Pieaugušo attīstības projekts", aicināju nevalstisko organizāciju līderi Staņislavu Poči uz sarunu, vēloties uzzināt, kas veicinājis aktīvo iesaistīšanos ne tikai sava novada, arī Latvijas NVO aktivitātēs.
– Kas bijis jūsu sabiedriskā darba aizsākums?
– Visu mūžu esmu strādājusi dažādos vadošajos darbos. Tuvojoties pirmspensijas gadiem, paliku bez darba, jo šajā vecumā cilvēkus nevienam darba devējam nevajag. Tomēr daudzi neapzinās, ka pirmspensijas vecuma ļaudis ir pieredzes bagāti, daudz var dot sabiedrībai. Laimējās, ka, piedaloties vienā projektā pirmspensijas vecuma ļaudīm, mani uzaicināja subsidētajā darbavietā Madonas NVO atbalsta centrā. Sāku mācīties rakstīt projektus. Biju centīga skolniece, daudz mācījos no centra vadītājas Raitas Sondores. Piedalījos arī pieaugušo izglītības centra kursos, ko organizēja Vivita Vecozola, TIC vadītāja Sanita Soma. Ar projekta palīdzību arī Varakļānos izveidojās biedrība "Pieaugušo attīstības projekts". Tālāk – biedrība pavēra ceļu uz Sieviešu tiesību institūta aktivitātēm. Kādā sanāksmē Rīgā tikos ar Sieviešu tiesību institūta direktori Lailu Balgu, viņa bija tā, kas mudināja turpināt izglītošanos. Projektu rakstīšanu mācījos arī STI kursos Rīgā. Pavisam izgāju kādus četrus kursus. Mācībās gūtās projektu rakstīšanas zināšanas noderēja ne tikai man, arī Jeļenai Šutkai, kas tagad ir mūsu biedrībā projektu asistente, arī Ingai Grudulei. Tā mums visiem ir liela priekšrocība, jo varam sadarboties kā partneri lielajos projektos. Piemēram, piedalījāmies Norvēģijas finanšu instrumenta un Latvijas kopīgajā projektā "No kūniņas līdz taurenim", kas bija atbalsta programma Latvijas mājamatniekiem. Projekts noslēgsies šā gada 31. decembrī, bet rezultāti bija redzami projekta dalībnieku izstādēs – jūlijā Bernātos Nīcas pagastā, augustā Rubenē Jēkabpils novadā un Varakļānu pilī septembrī. Mūsu jaunos mājamatniekus STI aicina piedalīties Latviešu biedrības namā noslēguma izstādē Rīgā 25.-27. novembrī. Ražotāji un mājamatnieki pabija arī Bavārijā. Jaunākais projektu pieteikums "Baltais gulbis dodas debesīs" ir iesniegts Madonas novada fonda konkursā vērtēšanai. Gribam luterāņu kapos restaurēt kapu ansambli. Ceram, ka projekts gūs atbalstu.
– Daudzus projektus var iesniegt un īstenot tieši nevalstiskās sabiedriskās organizācijas.
– Noteikumi ir tādi, ka NVO rakstītajiem projektiem ir jābūt 10% pašvaldības līdzfinansējuma, bet, ja projektu iesniedz pašvaldība, tad līdzfinansējumam jābūt lielākam -25%. Ja nevalstiskā organizācija ir aktīva, vēl ar zinošiem aktīvistiem, tad darbi virzās. Jau strādājot Madonas NVO atbalsta centrā, uzrakstīju vairākus mazus projektiņus, bet tie bija saistīti ar Madonu. Savukārt, darbodamās savā biedrībā Varakļānos, esmu uzrakstījusi ap 10 projektu. Tagad Sieviešu tiesību institūts ir uzrakstījis jaunu projektu, kas iesniegts Latvijas-Šveices sadarbības programmai "Senioru ceļš", kur sadarbības partneri ir pašvaldības, tostarp arī Varakļānu un Cesvaines novada pašvaldības. Šis projekts ir domāts cilvēkiem no 57 gadiem, kam ir ļoti liela dzīves pieredze, un, pamācoties klāt vēl kādas gudrības, viņi var būt noderīgi sabiedrībai. "Senioru ceļš" atbalstīs vecāka gadagājuma cilvēkus, bet pašlaik rit projektu vērtēšanas 2. kārta.
– Kas rada gandarījumu, strādājot sabiedrisko darbu?
– Es jau smejos, ka esmu dulls cilvēks, un uz dullajiem turas pasaule. Cik tad sēdēsi mājās, labāk ir tad, ja apgrozās cilvēkos. Gandarījumu rada tas, ka gan mūsu biedrībai "Pieaugušo attīstības projekts", gan citām izdodas īstenot labas idejas. Prieks, ka mūsu pusē ir aktīvas sievietes. Kopā ar biedrības "Magnolija" vadītāju Mariju Ščucku piedalāmies Latvijas Sieviešu nevalstisko organizāciju sadarbības tīkla sanāksmēs Rīgā. Esam arī Latvijas Pilsoniskās alianses biedri, saņemam projektu konkursu variantus, kur varam piedalīties. Sadarbojamies arī ar resursu centru sievietēm "Marta".
Tikai darbojoties var ko izcīnīt. Patika, ka uz Varakļāniem bija atbraucis Vidzemes plānošanas reģiona ES struktūrfondu informācijas centra speciālists Andris Kļaviņš, kas kopā ar Hipotēku bankas pārstāvjiem stāstīja par projektiem, par iespējām jaunajiem uzņēmējiem piesaistīt investīcijas. Uz tikšanos saradās pilna zāle, un gribas ticēt, ka daudziem jaunajiem ir biznesa idejas.
– Vai pašai nekad nav bijis domas par savu uzņēmumu?
– Nu nav man vairs tie gadi. Gūstu piepildījumu sabiedriskajā darbā, un man nav vēlēšanās uzņemties pārāk daudz. Zinu, kas ir uzņēmums. Tās ir negulētas naktis, darbs teju vai 24 stundas diennaktī, lai visas lietas virzītos. Savā laikā strādāju piensaimniecībā. Biju Varakļānu pienotavas vadītāja. Atceros, kā ražojām piena produkciju, sieru, sviestu. Tomēr ap 90. gadiem viss sāka brukt un cīņā par pienotavas saglabāšanu nācās zaudēt, jo valdības politika virzīja uz likvidāciju. No mazajām pienotavām izdzīvoja vien "Lazdonas piensaimnieks", un varbūt toreiz vajadzēja vairāk zināšanu un rīcības, lai dibinātu savu uzņēmumu. Tolaik man nomira vīrs, paliku ar četriem bērniem un biju tādā stāvoklī, ka nevarēju domāt ne par kādu biznesu. Ar tagadējo domāšanu saprotu – ja aktīvākie piensaimnieki būtu izveidojuši savu biznesu, nodibinājuši kooperatīvo sabiedrību vai citu asociāciju, pienotavu varbūt būtu saglabājuši. Pienotava bija labā stāvoklī. Pēc tam strādāju vienā privātveikalā par vadītāju, bet tas arī viss. Tagad saku – uzņēmumus lai dibina jaunie, es savu darba slodzi esmu veikusi, gribas arī atpūsties.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 30.10.2010.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto