Kopš 12. jūlija Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Madonas daļas komandiera amata pienākumus veic gulbenietis GINTS ILVA. Piedāvājums pārnākt uz darbu Madonā radies sakarā ar iepriekšējā komandiera Viktora Stepanova došanos pensijā. Lai gan pirmie četri mēneši jaunajā amatā bijuši nedaudz saspringtāki, nekā sākotnēji gaidīts, Gints Ilva pietiekami ātri ir iejuties gan jaunajos apstākļos, gan darba kolektīvā. Lūdzām viņu ar sevi iepazīstināt arī „Stara" lasītājus.
– Jau 13 gadu strādāju valsts iekšlietu sistēmā – sāku kā policists, kur nostrādāju piecus gadus. Šī joma tomēr neizrādījās mana sirdslieta, tāpēc sekoja piedāvājums no zināma ugunsdzēsēja Gulbenē, kas taisījās pārvākties uz Madonu, iet viņa amatā. Tā es astoņus gadus nostrādāju Gulbenes ugunsdzēsības brigādē. Nākamais bija piedāvājums strādāt Madonas brigādē, kam piekritu, pirmkārt, tāpēc, ka uzskatu – tomēr ir jāmēģina pa karjeras kāpnēm pakāpties. Turklāt Madona nav nemaz tik tālu, bez tam Gulbenē tobrīd sākās štatu samazināšana un nebūtu loģiski sēdēt un gaidīt, vai tevi atbrīvos no darba. Gulbenē strādāju par inspektoru samērā ilgu laiku, bija nepieciešamas kaut kādas pārmaiņas. Protams, vislielākās pārmaiņas saistās ar darba specifiku, jo, lai gan joma ir tā pati, inspektors vairāk pārbauda objektus, veic operatīvo darbu, bet komandieris vada daļas darbu. Lai cik tas dīvaini būtu, šis laikam tomēr ir mans aicinājums. Var jau būt, ka glābšanas un dzēšanas darbi uzrunā vairāk, jo komandieris vairāk kārto dokumentāciju un tamlīdzīgi. Manā pārraudzībā ir pieci posteņi – Ērgļu, Lubānas, Varakļānu, Cesvaines, Madonas. Interesanti, ka Gulbenes rajons, kamēr tur strādāju, skaitījās mazākais platības ziņā Latvijā, savukārt Madonas novads ir otrais lielākais. Sanāk, ka esmu no mazākā pārgājis uz teju lielāko. Tas nekas – domāju, pieredze būs gūta ļoti laba, – secināja Gints Ilva.
– Cik lielā mērā jūs var dēvēt par gulbenieti un cik – par madonieti?
– Uz dzīvi Madonā pilnībā gan neesmu pārvācies, bet, tā kā katru dienu ap 50 kilometru arī nav iespējams izbraukāt, šeit ir iekārtota viena istabiņa, kur varu palikt pa nakti. Protams, labprātāk dzīvotu un strādātu tepat uz vietas, bet sieva strādā Gulbenē un nemaz tik ātri uz Madonu negrib pārcelties. Dzimis, audzis esmu Gulbenē. Bērnība pagāja Stāmerienā. Ar Madonas daļas kolēģiem esmu jau sastrādājies un vairs tik bieži nesaku „Mēs tur, Gulbenē", bet gan „Mēs te, Madonā".
– Kā tikāt uzņemts jaunajā darbavietā un ar kādām grūtībām ir nācies sastapties šo dažu mēnešu laikā?
– Sākums ir bijis pasmags, jo tieši šajā laikā sakrita jaunas garāžas būvniecība, jumta nomaiņas darbi. Korpusā, kurā ir arī mans kabinets, tas jau ir nomainīts, jo atnākot mani sagaidīja piloši griesti. Neiet tomēr viss tik raiti, kā gribētos – līdz 1. novembrim garāžai jau bija jābūt nodotai, tā ka problēmu pietiek un ko darīt ir. Kad pārnācu uz Madonu, iesākumā bija nedaudz neomulīgi, ka nevienu tā īsti nepazīstu, viss ir nezināms, taču tagad saprotu, ka tādējādi ir vieglāk strādāt. Ja cilvēku, kolēģi pazīsti, tad zini arī viņa iepriekšējo bagāžu, taču ar nepazīstamu cilvēku nav ne šādu barjeru, ne ierobežojumu darba vidē.
Madonā esmu izbraucis tikai uz vienu ugunsgrēku, kas bija lielāks, pārsvarā jau darbinieki paši ar dzēšanas un glābšanas darbiem tiek galā.
Kopš strādāju Madonas daļā, ir bijuši 55 izsaukumi visā pārziņas reģionā, no kuriem 25 bija ugunsgrēki, pārējie – tehniskās palīdzības, glābšanas darbi un tamlīdzīgi. Tik lielam reģionam šis rādītājs četros mēnešos, uzskatu, nav pārāk liels.
– Vai šobrīd VUGD darbs nav apgrūtināts tēriņos nepieciešamo samazinājumu dēļ?
– Uz ugunsgrēkiem un glābšanas darbiem izbraucam, neraugoties ne uz ko. Ekonomija sākas, piemēram, ar darbinieku apmācību pārtraukšanu. Iepriekš notika praktiskas nodarbības lielā mērogā, mācību izbraukumi uz objektiem, tagad apjoms ir krietni samazināts, tāpat arī saimnieciskajā ziņā ir daži samazinājumi, bet uz izsaukumiem izbrauksim vienmēr.
– Kāpēc izlēmāt savu dzīvi saistīt ar palīdzēšanu citiem, glābšanas darbiem?
– Gāju Stāmerienas skolā, tad – Jaungulbenes arodvidusskolā, Policijas akadēmijā, Rēzeknes Augstskolā. Pēc arodvidusskolas sāku mācīties par policistu – tas laikam bija jaunības maksimālisma iespaidā. Taču realitātē izrādījās, ka nespēju ikdienas darbā saskarties ar sabiedrības sliktāko daļu. Ugunsdzēsēja darbs it kā iekļaujas tajā pašā sistēmā, bet struktūra ir cita. Tajā patiesi uzsvars ir uz cilvēku glābšanu. Tagad mācos Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā, tā ka mācīties neesmu pārstājis. Apgūstu 1. līmeņa profesionālo izglītību. Uzskatu, ka zināšanas jebkurā gadījumā ir nepieciešams atsvaidzināt, jo daudz kas mēdz piemirsties. Pie reizes sanāk izkustēties, uzzināt ko jaunu. Saistībā ar darbu nepārtraukti kaut kas tiek mainīts, uzlabots, kaut vai normatīvie akti. Aug arī prasības pret darbiniekiem. Lai būtu vairāk labo gadījumu, ir vairāk jāprasa gan no sevis, gan pārējā personāla. Vienmēr esmu teicis, ka interesantāk VUGD ir strādāt kā ugunsdzēsējam, nevis darbā ar papīriem, bet tagad toties ir lielāka drošība.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 13.11.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto