Pagājušajā nedēļā Madonas sporta centrā viesojās basketbola kluba "Ventspils" iepriekšējais galvenais treneris, pēc saknēm – lubānietis, AGRIS GALVANOVSKIS. Madonas sporta skola savulaik bija viņa pirmā darbavieta, uzsākot trenera gaitas, tāpēc Agris Galvanovskis Madonas BJSS A grupas basketbolistiem piekrita novadīt vienu treniņnodarbību. To noslēdzot, tieši no A. Galvanovska rokām gadskārtējā sportistu pasākumā nepasniegto Madonas BJSS sporta laureāta nomināciju un balvas saņēma madonietis Ivars Ikstens.
Izmantojot iespēju satikt Agri Galvanovski Madonā, aicināju viņu uz sarunu
.
– Kāds tagad izveidojies dzīves ritms?
– Pašlaik atpūšos, pagaidām vēl neesmu izlēmis, ko darīt tālāk. Vajadzīgs laiks, lai ievilktu elpu un padomātu, jo lēkt no viena vilciena nākamajā negribas (pēc galvenā trenera vietas piedāvā strādāt kluba "Ventspils" jaunatnes sistēmā), bet mierā nevaru palikt. Izdomāju, ka, braucot no Ventspils uz Lubānu apciemot mammu, vēlos apskatīt arī jaunuzcelto Madonas sporta halli. Madonas sporta skola ir mana pirmā darbavieta. 1998. gadā sāku strādāt par Madonas BJSS basketbola treneri. Par to esmu pateicīgs un savai pirmajai darbavietai esmu gatavs palīdzēt, kaut ar padomu treneriem vai spēlētājiem.
– Madonas sporta skolā basketbols ir ļoti populārs, puiši spēlē 2. divīzijā.
– Jā, Madonas sporta skola ir viena no lielākajām basketbola masveidības ziņā – trešajā vietā Latvijā. Ar bērniem strādājot, masveidība – tas ir labi, vēl tikai jāpieliek klāt kvalitāte. Basketbolā jau jāiesaista visi, kas grib spēlēt, bet, ja vecākiem ir parametri (augums), tad jāpievērš uzmanība arī tam. Gara auguma spēlētāji basketbolā tiek novērtēti, tie ir jāpiesaista, mazāka auguma basketbolistiem ir jābūt stipriem, jāprot pašiem izsisties lielajā basketbolā.
– Kā veidojusies paša izaugsme, strādājot par treneri?
– Uzskatu, ka Madonas sporta skolā bija pirmā izaugsme. Atnācu darbā par treneri, vēl pats būdams spēlētājs, ar bērniem nekad nebiju strādājis. Iedeva trenēt lielos puišus un vēl mazākus. Atceros, ka sāku trenēt mazos tāpat kā lielos, līdz drīz vien sapratu, ka kaut kas neiet kopā. Tad sākām pārrunāt elementāras lietas, līdz viss aizgāja. Madona manai trenera karjerai bija atspēriena vieta. Toreiz treniņi notika Madonas pilsētas 2. vidusskolā, bet tas bija foršs laiks. Tad sekoja Gulbene, kur trenēju "ASK/Buki" komandu, pēc tam – galvenā trenera amats BK "Ventspils". Skaidrs, ka katra vieta, kur strādāju par treneri – gan Madona, gan Gulbene, gan Ventspils -, ir devusi savu izaugsmi kā trenerim, un viss iet līdzi manā bagāžā. Nevar teikt, ka kaut kur bija sliktāk vai labāk, ka kaut kur vairāk progresēju kā treneris. Visi jau kaut ko dod – gan citi treneri, gan pieredze. Gulbenē gan kā spēlētājs, gan treneris pavadīju astoņus gadus, nu jau četrus gadus, trenējot BK "Ventspils" komandu, dzīvoju Ventspilī. Latvija ir maza, vienīgi no Ventspils uz Madonu un Lubānu ilgāk jābrauc, no Gulbenes jau varēja atskriet pa stundu.
– Vai pats arī vēl uzspēlē basketbolu?
– Nē, tikai trenēju. Esmu tik daudz nospēlējies, tik daudz treniņnometņu izbraukājis, tik lielas slodzes bijušas, ka vairs negribas sevi mocīt. Varbūt pēc gadiem 10 būs vēlme uzspēlēt basketbolu ar saviem vienaudžiem, bet patlaban tādas vēlēšanās nav. Man vēl nav veterāna vecums (30. janvārī paliek 38 gadi), un vīrieši basketbolā skaitās veterāni no 40 gadiem. Lai sevi uzturētu formā, eju uz svaru zāli, paskrienu krosiņus. Ja vajag ko parādīt, bērniem sporta skolā varu demonstrēt visu ko.
– Kāds ir pirmais iespaids, apmeklējot savas pirmās darbavietas jauno mājvietu Madonas sporta centrā?
– Ļoti labs. Ekselenti uzcelts, monolīts, te nav piebāzts ar vati un apšūts ar kaut ko. Var redzēt, ka šeit ir strādājuši ne pa jokam.
– Pastrādājot ar Madonas sporta skolas basketbolistiem, pie kādām atziņām nonāci?
– Domāju, ka Madonas sporta skolai vajadzētu sakasīt naudu un vasarā aizsūtīt 1-2 trenerus stažēties uz Serbiju, jo Latvijā Basketbola savienība maz izglīto trenerus. Vajadzētu painteresēties, cik tas maksā, bet Serbijā ir sakārtota sistēma jauno spēlētāju audzināšanā. Kā viņi strādā, to vajag redzēt. Vajadzētu aizbraukt kaut uz trim nedēļām, un Serbijas federācija ir ļoti pretimnākoša. Tas fundamenta vecums ir 10-14 gadu, kad bērniem ir jāiemāca viss. Kad izaug lieli, tad jau mazliet par vēlu. Lielākus ir grūtāk gan iemācīt, gan lauzt stereotipu. Pagājušajā vasarā biju uz Serbiju aizbraucis pieredzes apmaiņā no kluba "Ventspils", un mani vairāk interesē, kā viņi apmāca basketbola spēles virsotnēs jaunatni. Cik lasīju presē, nākamajā Eiropas čempionātā startēs 6 komandas no bijušajām Serbijas republikām. Serbijas un Spānijas skolas ir vienas no labākajām. Kaut viens treneris no Madonas tur aizbrauktu, viņam būtu vērtīga skola. Serbijā visu izstāsta, izrunā, dalās informācijā, un to, kā viņi ņemas ar bērniem, ir vērts redzēt.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 30.01.2010.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
AUTORES foto