Krīzes ietekmē populārāk ir kļuvis apceļot savu dzimto zemi, kaimiņvalstis un lielākus ceļojumus atlikt, līdz būs sakrāta nauda. Taču izrādās, ka apceļot tūristu iecienītas, attālas valstis var arī bez lieliem līdzekļiem. Šāda veida ceļošana – ar stopiem, izmantojot aviokompāniju akcijas, kājām, bez dārgu tūrisma objektu apskatīšanas – vairāk gan varētu būt piemērota jauniem vai vienkārši nedaudz citādi domājošiem cilvēkiem.
KASPARA KURZEMNIEKA pusē ir ne vien jaunība, citāda attieksme pret dzīvi, bet arī ģeogrāfijas zināšanas. Interese par ģeogrāfiju, citām valstīm, kultūru viņam radusies 7.-8. klasē, un jau tad viņš zinājis, ka savu dzīvi saistīs ar šo virzienu, visticamāk, tāpēc, ka bijusi laba skolotāja – Laimdota Jansone. Draugi bieži nevar prognozēt, uz kādu pasaules nostūri Kaspars devies šoreiz, jo viņš ar domubiedriem nereti pazūd kārtējā ģeorallijā vai ceļojumā.
– Kādas valstis jau esi apmeklējis un kādus secinājumus par ceļošanu guvis?
– Iepriekš daudz kur braukājām ar busu deviņu cilvēku sastāvā. Mums bija iepatikušās Austrumeiropas valstis, Moldova, Ukraina, Bosnija, Serbija un citas. Pa šo valstu pilsētām un ciematiem apkārt braukājām mēnesi. Kādus divus gadus iepriekš, kad Kosova atguva neatkarību, bijām klāt, kad notika iedzīvotāju nemieri. Haoss bija milzīgs. Bosnijā pastaigājām arī pa mīnu laukiem. Ir būts daudzās ekstrēmās vietās. Vissvarīgākā ir pašu ceļotāju attieksme. Bīstamās vietās galvenais ir nebaidīties un saprast, ka arī ar pustrakajiem iespējams komunicēt. Sākumā vēlējos izpētīt Austrumeiropu, jo Rietumeiropa vēl nesaistīja. Iecienītos tūrisma objektus vispār neapmeklējām, mums kā ģeogrāfiem nebija grūti orientēties kartē un doties turp, kur tūristi vēl varbūt vispār nav rādījušies, un meklēt tādus kā jaunatklājumus. Esmu bijis 42 valstīs, varētu teikt, ka apceļota visa Eiropa. Katrā ir citāda kultūra, mentalitāte, tāpēc atmiņas nesajaucas kopā. Dažās esmu bijis arī atkārtoti, tomēr katru reizi var atrast ko jaunu un interesantu, ko apskatīt, pētīt. Šādā veidā var iepazīt dažādus cilvēkus, ar daudziem paliekam draugi. Pozitīvais ir tas, ka, ceļojot bez ceļojumu aģentūrām un gidiem, krietni labāk var iepazīt valstis, iedzīvotājus, kultūru. Pārsvarā arī cilvēku attieksme ir laba, izpalīdzīga.
– Kā iespējams nesajaukt daudzās atmiņas, pieredzi un piedzīvojumus? Vai redzēto pieraksti vai iemūžini ar kameru?
– Kad braukājām ar busiņu, mums līdzi bija iedota videokamera un mēs taisījām 10 minūšu raidījumus televīzijai. Ļoti daudz kas interesants ir saglabājies fotogrāfijās, videoierakstos. Par katru ceļojumu varētu uztaisīt trīs stundu garu materiālu, parādot svarīgāko. Arī pēdējā braucienā ar draugu uz Sardīniju bijām paņēmuši līdzi fotoaparātu, bet tas, laikam kāpelējot pa klintīm, kaut kur izkrita un pazuda.
– Kurā Eiropas pusē vai valstī ir vissirsnīgākie iedzīvotāji?
– Ironiski, bet vissirsnīgākie cilvēki dzīvo valstīs, pilsētās, ciematos, kas nav īpaši bagāti. Domāju, arī Latvijā cilvēki ir viesmīlīgi, esmu apceļojis arī dzimteni. Mūsu miesti tomēr ir samērā attīstīti, ir tādas vietas, piemēram, Rumānijā, kur visi pārvietojas ar zirga pajūgu un ciemā ir tikai viena mašīna. Reiz izpalīdzējām mūķenēm tikt līdz klosterim – lai gan busā visas deviņas vietas bijām aizņēmuši paši, tajā vieta atradās vēl sešām mūķenēm, un viņas sajūsminājās par neredzēto brīnumu – transportu. Ikdienā viņas kādus 25 km brienot kājām pa dubļiem. Pateicībā par palīdzību viņas busu piepildīja pilnu ar augļiem.
– Pastāsti par savu nesenāko ceļojumu!
– Kādā vakarā atpūtāmies kopā ar draugu un izdomājām, ka internetā vajag apskatīties lēto aviobiļešu piedāvājumu. Kā reiz bija samazinātas cenas lidojumiem uz Sardīnijas kūrortpilsētu Algēro. Pirms brauciena uz lidostu es paņēmu līdzi ap 60 latu un dažus eiro, mans ceļojuma biedrs aizbrauca tikai ar 5 latiem. Mēs tajā ielidojām, kad vēl nebija sākusies tūristu sezona, tāpēc visur bija klusi un mierīgi. Tas bija pagājušā gada marts, un Latvijā vēl bija sniegs, bet tur jau +20 grādu. Pirmajā dienā izstaigājām šo pilsētu – tur ir milzīgs cietoksnis, dažādi apskates objekti, ar kuģīšiem tikām līdz zvejnieku ciematam. Pārnakšņojām kāpu zonā savos guļammaisos zem klajas debess. No rīta agri piecēlāmies un gājām mazgāties uz jūru, kur bija nenormāli auksts ūdens. Izdomājām maršrutu, kurā iekļāvām vecāko Sardīnijas bāku. Tā atrodas uz lielām klintīm, bet mums tāpat tur vajadzēja līst. Devāmies uz kalniem un dienā nokāpelējām aptuveni 35 km. Man pirmajam saplīsa zābaki. Tā nu izstaigājām visu piekrasti un stopējām tālāk. Pirmajā dienā veicās ļoti labi, un mēs ātri tikām līdz salas vidienei.
– Kā atšķiras vidiene no piekrastes?
– Tajā visbiežāk sastopamas ir aitas un brīvā vaļā skraidoši suņi. Vidienē uznāca lietavas un nebija, kur noslēpties no tām. Tāpēc centāmies stopēt tālāk, kas bija diezgan grūti. Tā nu naktī gulējām pļavā savos guļammaisos, nebijām paņēmuši līdzi pat telti. Izmirkām slapji līdz pēdējai vīlītei, bet no rīta tikām līdz vietējiem ciematiem. Vidienē cilvēki ir ļoti nedraudzīgi, aizdomīgi skatās uz katru svešu cilvēku. Kopējo neviesmīlību vēl vairāk uzsvēra tas, ka vidienē visas ceļa zīmes ir sašautas, sacaurumotas. Nezinu, varbūt tādējādi cenšas iebaidīt iebraucējus. Sardīnieši vispār ir diezgan nacionālistiski noskaņoti. Vienmēr ir bijuši tādi kā partizāni, kas pretojas Itālijas varai. Arī pret tūristiem viņiem mēdz būt diezgan naidīga attieksme, bet tūristi ir viens no peļņas avotiem, tāpēc piekrastē viņi ir pielaidīgāki. Piekrastē par mūsu ceļošanas veidu šausminājās, bet daudz komunicēt nevarējām, jo viņi maz pārzina svešvalodas. Sarunājāmies pārsvarā zīmju valodā, bakstījām kartē, lai parādītu, no kurienes esam. Tāpat viņi latviešus saistīja ar Lietuvu, jo bija dzirdējuši par lietuviešu spēcīgajām basketbola komandām.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 13.02.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
Foto no personiskā arhīva