Šonedēļ pieminam divus Latvijas vēsturē nozīmīgus notikumus, kas diemžēl iekrāsoti melnā krāsā. 1941. gada jūnijā daudzas latviešu ģimenes skāra pirmās padomju deportācijas, kas daļēji bija sekas pirms gada 17. jūnijā notikušajai Latvijas Republikas okupācijai. Abu šo notikumu tieša aculieciniece, kaut arī tolaik vēl būdama bērns, bija arī pirmās Latvijas brīvvalsts ģenerāļa Jāņa Ezeriņa meita BENITA TAURIŅA, kuras ģimene bija to vairāk nekā 15 000 Latvijas iedzīvotāju vidū, kurus okupācijas vara uzskatīja par valsts ienaidniekiem.
Darba mūžs pēc izsūtījuma viņai izveidojās Kandavas apkaimē, kur ilgi gadi nostrādāti Kandavas radiorūpnīcā, bet pēdējos desmit gadus Benita Tauriņa, kas 10. jūnijā svinēja 85 gadu jubileju, ir atgriezusies Madonā – sava vectēva un tēva dzimtajā pusē, kur, kā pati atzīst, ir jutusies un joprojām jūtas tik laimīgi kā nekur citur.
– Komandējošos virsniekus rotēja, un tolaik, kad piedzima māsa, tēvs bija Daugavpilī. Vēlāk viņu pārcēla uz Liepāju, un tur Kara ostā piedzimu es. 1936. gadā viņu paaugstināja par ģenerāli un 2. Vidzemes kājnieku divīzijas komandiera palīgu, tādēļ pārcēlāmies uz Rīgu. Vasarās braucām uz Madonu, kur Praulienas pagasta „Skubos" bija tēva dzimtās mājas, kurās dzīvoja vectēvs. Man bija brīnišķīga bērnība, un pat nevarēju apjaust, ka notiek kaut kas slikts. Spēlējos ar lellēm un slikta vārda nebiju dzirdējusi. Ļoti patika lauku atmosfēra, un vēl tagad atminos vectēva ar tabakas smaržu piesūkušās linu bikses un to, ka es viņam pa vagu tecēju pakaļ. Rīgā dzīvojām līdz padomju armijas ienākšanai. Tēvs bija izteicis protestu, karaspēka ienākšanu nosauca par valsts okupāciju un 1940. gada 17. jūnijā bija gatavs dot pavēli pretoties. Viņu atlaida no darba, atvaļināja no dienesta armijā un uzlika mājas arestu. Tā mēs ar visu iedzīvi atbraucām uz Madonu un sākām dzīvot līdzās Lazdonas luterāņu baznīcai esošajā sarkano ķieģeļu mājā, kuru kopā ar zemi viņš bija saņēmis par piedalīšanos Brīvības cīņās kaujā pie Ilūkstes. Drīz mūs no mājām padzina, un pārcēlāmies dzīvot pie vectēva „Skubos", kur atradāmies līdz 1941. gada 14. jūnijam, kad mums ieradās pakaļ. Tēvs teica: „Vediet mani ārā un nošaujiet, taču ģimeni atstājiet." Viņam atbildēja: „Mums vajag jūs visus dzīvus." Tēvu vienā kreklā apcietināja un aizveda. Viņam līdzi bija Latvijas karogs, ko daži gan apšauba, taču tas ir dokumentāli pierādīts fakts. Izvedot mums teica, ka ģimene varēs palikt kopā, taču tie bija meli, un tēvu no ģimenes nošķīra. Viņš nokļuva Gulaga nometnē, kur vēlāk mīklainos apstākļos, kopā ar Melānijas Vanagas vīru un citiem ieslodzītajiem, gāja bojā. Māti, māsu un mani savukārt aizveda uz Madonu un ievietoja vagonā. Pāris dienu stacijā vēl bija jāgaida. Māte uztraukumā neko daudz nebija paņēmusi līdzi. Mūs aizveda uz kaut kādu sādžu Sibīrijas nomalē. Izmitināja mājā, kur jau piecas ģimenes dzīvoja. Māte līdz rudenim visu pārdeva, kas bija paņemts līdzi, un tad iestājās pilnīgs bads. Visi bijām utīs un augoņos. Grauzām skujas, jo zāles ziemā nebija. Un nedomā kaut ko no novākta lauka paņemt! Pieaugušos par to, ka pacēla nenovāktu vārpu vai kartupeli, uzreiz apcietināja. Dažreiz sūtīja mūs, bērnus. Atceros, kā apsnigušajā laukā rušinājos, cenšoties kaut ko atrast, un man maisiņu no rokām izrāva. Drīz (nezinu, kādēļ) pārbraucām uz citu vietu, kas bija aptuveni 50 km uz ziemeļiem no Krasnojarskas pilsētas, Berjozovskas rajonā. Tur dzīvojām zemnīcā. Māte strādāja šķūņos, kur tika kaltēta labība. Viņai visu ziemu nācās tos graudus šķipelēt. Viņa pamanījās pamazām maisiņā zagt graudus. Bija gan jāslēpjas no vietējiem, lai nepieķer. Latvieši bija pamanījušies sagādāt zemnīcā piestu, kuru ieraka zemē un paslepus tajā grūda graudus, izvairoties no lieka trokšņa. Tas ļāva jau iegūt miltus, no kā varēja ūdenī vārīt biezputru un lipināt plāceņus. Vēl tagad domāju, cik mātei bija grūti. Viņa izsūtījumā arī nomira.
– Taču jūs ar māsu atgriezāties.
– Ir cilvēku kategorija, kurus saistībā ar deportācijām parasti nepiemin, taču viņi ir varoņi. Bija bērni, kuru vecāki izsūtījumā mira. Viņus parasti ievietoja vietējos bērnunamos. Taču daudzi latvieši organizēja šo bērnu pārvešanu uz dzimteni. Ja vecums atbilda, ar kolhoza priekšsēdētāja atļauju bērni varēja atgriezties, ar nosacījumu, ka ir kāds, kas viņus uzņem. Mājās braukšana sākās pēc kara beigām, 1946. gadā. Māsa atbrauca uz Madonu, kur viņu uzņēma Zaķu ģimene, es savukārt devos dzīvot pie onkuļa un mātes māsas, kas bēgļu gaitās bija nokļuvuši Liepājā. Vēlāk gan pārcēlāmies uz Ezeres pagastu, jo bija doma turpināt dzīvi laukos.
Pirmo pratināšanu piedzīvoju 15 gadu vecumā, drīz pēc atgriešanās no izsūtījuma, kad jau dzīvoju Ezerē. Tur bija vietējais partorgs, kas kādu dienu izsauca pie sevis. Vēl šodien brīnos, kur kaut ko tādu varēja izdomāt. Man teica – es esot dziedājusi dziesmu, kuras vārdi ir – „ar komjauniešiem zemi ars, ar komunistiem – mēslos". Neko tādu nebiju darījusi un to noliedzu. Partorgs sāka bļaut un dusmīgs teica – ja pati neatzīstos, tad lai uzrakstu, ka to ir darījusi skolas direktora meita Maija. Es viņam pretī teicu, ka viņa nav tā dziedājusi. Vēl tagad atminos vārds vārdā, kā paskaidrojumā rakstīju: „Lietā, kurā esmu apvainota, varu teikt, ka neesmu dziedājusi, nedz dzirdējusi, kā citi to dara." Varu tikai iedomāties, kā onkulis par šo pratināšanu bija pārbijies. Pašai baiļu gan nebija. Iespējams, tas man iedzimts no tēva.
– Jūsu tēvs bija viens no retajiem, kas atļāvās iebilst Kārlim Ulmanim. Kā vērtējat tā laika notikumus?
– Tēvs ar ģenerāli Jāni Balodi bija kalpakieši. Balodis jau pēc apvērsuma strīdējās ar Ulmani. Apvērsumu organizēja aizsargi, taču armija piekrita, jo Ulmanis bija solījis, ka atjaunos Saeimas darbību līdz noteiktam datumam. Balodis tēvam vēstulē bija rakstījis: „Cik ilgi mēs to vēl cietīsim?" Gan viņu, gan citus kalpakiešus regulāri izsekoja politpārvalde, jo viņi nebija apmierināti ar Ulmaņa rīcību. Kas notika tālāk, paši zinām. Kad pienāca 1940. gada vasara, Ulmanis skraidīja pa kabinetu, bet armija gaidīja pavēli, kas tā arī nesekoja. Ulmanis, vēlēdamies armiju pasargāt, pieņēma lēmumu nepretoties, taču, kāds bija rezultāts, mēs zinām. Viņi labāk būtu krituši kaujā, nevis ar norautiem uzplečiem nošauti Litenē. Padomju armijas pārspēkam pretoties būtu grūti, taču nosaukt to, kas notiek, īstajos vārdos bija iespējams. Arī tēvs skaidri teica, ka tā ir okupācija.
– Jūs, jau sākoties pirmajām brīvības vēsmām, aktīvi iesaistījāties dažādos Atmodas strāvojumos. Vai doma par valsts neatkarību jūsos bija nostiprinājusies jau tolaik?
– Sākotnēji par to daudz nedomāju, jo arī informācijas mums vēl nebija. Zināju, ka man šajās aktivitātēs ir jāpiedalās, un piedalījos. Informācija par Molotova-Ribentropa paktu, to, kā krievi un vācieši Polijā Otrā pasaules kara sākumā rīkojuši kopīgu parādi utt., plašāk izskanēja tieši šo kustību saietos. Ar VAK aktīvistiem braucām uz Zvārdes poligonu, piedalījāmies LTF saietos un citās aktivitātēs, un, lai ko arī darītu, man visu laiku bija izjūta, ka viss būs labi, Dievs mūs sargā. Tā bija gan augusta puča laikā, gan ir arī tagad, kad pasaulē situācija nav mierīga. Atminos, kā kādā Jāņu rītā, kad jau bija sākušās pirmās Atmodas vēsmas, aizbraucu uz Rīgu, lai noliktu vainagu pie Brīvības pieminekļa. Šķita, ka tajā rītā visa Rīga guļ. Tik klusu pilsētas centru es vairs nekad neatminos redzējusi. Neviena netraucēta aizgāju un noliku vainagu.
– Neatkarību esam atjaunojuši.
– Vienīgais, ko var vēlēties, – lai mums būtu labi, nacionāli domājoši valstsvīri. Latvija ir tik maza valsts, bet saimniekot lāgā nemākam. Vajag dažkārt pamācīties no mūsu kaimiņiem – igauņiem. Viņi „Aļošu" noņēma, bet pretinieki Tallinā pēc tam sarīkoja grautiņu. Mums arī 13. janvārī Saeimai logu izsita, taču kas no tā? Tauta bija uzkurināta, bet rezultāts nesekoja. Zatlers atlaida Saeimu, bet tos pašus pēc tam ievēlēja vietā. Un kādi mums ir bijuši tie prezidenti? Neuzskatu, ka Raimonds Vējonis būtu slikts, taču es atbalstīju Egila Levita kandidatūru, viņš ir tāds cilvēks, kādu Latvijai šobrīd vajadzētu, jo viņš ir gan līdzdarbojies mūsu valsts likumu izstrādē, gan prastu labi pārstāvēt Latviju ārvalstīs. Diemžēl, mums tie labie valstsvīri nav vajadzīgi.
– Kādas ir jūsu šābrīža izjūtas, domājot par to, kā deportācijas un tām sekojošie notikumi ir ietekmējuši turpmāko dzīvi?
– Man ir pārmests, ka es nevaru piedot tiem, kas man to ir nodarījuši. Jā, es nevaru piedot, un kādēļ man par to būtu jāmelo? Piedot to nevar, jo mana dzīve būtu izveidojusies pavisam citādi. Dzīves laikā gan esmu sapratusi, ka neko briesmīgāku par to, kas man jau ir nodarīts, vairs nevar nodarīt, un tādēļ man nepiemīt bailes. Zinu, ka varu iet pa priekšu un cilvēki man sekos, mani neatstās. Ar tādām izjūtām iesaistījos VAK un LTF aktivitātēs, un arī uz barikādēm devos bez bailēm.
16.06.2017.