Dzejniece, publiciste, sabiedriskā darbiniece, daudzu dzejas un eseju grāmatu autore ANDA LĪCE ilgus gadus strādāja Latvijas Okupācijas muzejā. Ar viņas gādību izdotas sešas „Via Dolorosa", kā arī citas uz Sibīriju izsūtīto cilvēku atmiņu grāmatas.
Saņēmusi Eduarda Veidenbauma un Aspazijas literārās prēmijas. Apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Šodien Anda Līce saņem vēl vienu apbalvojumu – Ministru kabineta balvu. Īsi pirms svinīgā notikuma viesojāmies Sarkaņu pagasta „Ceļadomās", kur nu jau vairākus gadus mīt dzīvesgudrā literāte.
– Tuvojas valsts svētki, tāpēc vispirms vaicāšu, kā jūs svinat un pavadāt Latvijas Republikas dzimšanas dienu?
– Dažreiz šajā datumā esmu kopā ar meitu Elīnu, – aizdomājās Anda Līce. – Bet man arī patīk šo dienu pavadīt vienatnē. Tad apskatos, kas ir televīzijas programmā, paklausos radio, bet galvenais – varu domāt un izdomāties krustu šķērsu. 18. novembris ir datums, kad Latvija mums visiem pienāk tuvāk. Ikdienā visapkārt dzird errošanos, kaut kas kādam nepatīk, bet šajā dienā viss labais satek kopā, un to var izjust dziļāk. Cilvēki pie drēbju atlokiem sprauž sarkanbaltsarkanās lentītes, notiek sadziedāšanās, patriotisms tiek aktivizēts. Tas ir līdzīgi, kā ar baterijām – tās nemetam laukā, uzlādējam un lietojam atkal.
18. novembra svētki ir uzlādēšanās svētki. Daži šajā dienā dzer šampanieti, man to gribas izdzīvot klusumā. 18. novembra svētki pulcina arī tos, kuri ir aizsaulē, jo mūsu atmiņās viņi pienāk tuvāk. Es iztēlojos, ko domātu mani vecvecāki un mamma – karogi plīvo, notiek parāde, sarīkojumi. Ko viņi teiktu? Gribas domāt, ka viņi teiktu – ir bijis vērts ciest, izdzīvot visu, kas bijis. Mums nav mūžīgi jāsēro par zaudējumiem, bet ir apzināti jāpieliek roka, lai Latvija mūsos ienāk labi dziļi, pašā saknē. Un tad vari skriet, braukt, darīt, ko gribi, jo sakne tevī paliks.
– Latvijā gan labu laiku valda nihilistiska attieksme pret valsti.
– Nereti plašsaziņas līdzekļos redzu cittautiešus, kas nesen atbraukuši uz Latviju, bet jau runā latviski un saka par mūsu Latviju labus vārdus. Diemžēl ir daudz vietējo, kas paziņo, ka viņiem pie kājas tāda Latvija, tikai muļķi te varot dzīvot. Attieksme pret savu valsti, tautu, kultūru katrā paaudzē ir no jauna jāsēj un jāaudzē. Agrāk mātes saviem bērniem dziedāja šūpuļdziesmas, tā latvisko iedziedot ar valodu un ritmu, ierunājot ar pasakām, ar piedalīšanos talkās un kopīgos sarīkojumos. Šis laikmets no tā visa mūs tālu aizsviedis prom. Man grūti ko spriest par šodienas skolu, šķiet, pati vairs skolā strādāt nespētu. Ja izglītības sistēmu reformē cilvēki, kuriem patriotiskais, valstiskā piederība, tauta nav tuvi jēdzieni, neko sakarīgu viņi tur neizreformēs. Jaunās tehnoloģijas ir sagādātas, bet skolotāja darbs nav kļuvis vieglāks, un viņa iespējas būt kopā ar topošajiem pilsoņiem ir sarukušas. Skolēns atbild ar „jā" vai „nē", testos ievelk krustiņu. Bet skolai jāmāca sarunāties un domāt! Ja tā nenotiek, smadzenes netiek trenētas, nabadzīga ir gan domāšana, gan valoda.
– Vai jaunajiem būtu jāmācās arī no pagātnes?
– No vēstures, protams, ir jāpaņem mācība. Katrai tautai diemžēl piemīt arī sava daļa nacionālās aprobežotības. Ar to domāju dīvaino situāciju – krievu valodas neprasmi, nojēgas trūkumu par krievu kultūru un jaunatnes milzīgo aizraušanos ar amerikānisko. Tie latvieši, kas izsūtījumā Sibīrijā prata krievu valodu, ieskaitot manu mammu, tajos apstākļos varēja vieglāk izdzīvot. Ja zini valodu, iepazīsti kultūras vērtības, vai tāpēc kļūsti par nodevēju? Ir jāatšķir propaganda no kultūras, jābūt stipram ar savu, bet vienlaikus – atvērtam pasaulei.
Mūsu laikos, kad ir pieejams tik daudz dokumentālo filmu un dzīvesstāstu, daudzi tomēr pamanās par pagātni neko nezināt. Sāpīgas, grūtas lietas viņi negrib dzirdēt, jo tad „nevarēšot gulēt". Tiem, kam āda un nagi tajos laikos maukti, varbūt tiešām to vēlreiz skatīties nevajag, pārējiem savas tautas ciešanu stāsts ir jāzina. Apiet savu vēsturi, tikai tāpēc, ka nebūs kaifa, ir mankurtisms. Būt patriotam tikai divreiz gadā ir nesalīdzināmi vieglāk, nekā būt tādam vienmēr. Pašcieņu un pašapziņu nevar iegūt, ja nezina iepriekšējos laikus, ja tev nav, uz ko atsaukties un uz ko balstīties.
– Šķiet, ka pagātnes liecinieki savu ir pateikuši un šis nav vairs viņu laiks…
– Mums tagad ir jaunības kults: ka tikai kājas no ausīm aug un smuks bučmūlītis! Cilvēki, kas izdzīvojuši okupācijas, palikuši dzīvi un nav salūzuši zem personīgajām traģēdijām, ir atskaidroti, atziņas viņos ir nodzidrinājušās, bet viņi ir nogājuši malā. Manuprāt, liekot šiem vecajiem un slimajiem cilvēkiem runāt dažādos saietos un piemiņas sarīkojumos, to rīkotāji ar viņiem apietas diezgan nesaudzīgi. Arī šajos laikos daudz kas notiek ķeksīša dēļ. Pavisam cita lieta, ja skolēni viņus apmeklē mājās, tad saruna sanāk. Mazās cilvēku kopās ir daudz vairāk siltuma. Mazajās skoliņās tā kādreiz bija.
– Ar kādām pārdomām jums saistās brīvības jēdziens?
– Tā kā šodien sabiedrība dzīvo pēc principa – viss ir atļauts un nekā nav svēta, daudzi rīkojas bezatbildīgi. Es uzskatu, ka ir daudzas lietas, sava laika standarti, ko tomēr nedrīkst grozīt. Citādi – ar ko lai salīdzināmies? Relatīvisms un brīvība ir pilnīgi dažādas lietas. Morāles jautājumos tik daudz jau ir relativizēts, ka grūti pat nosaukt, ko vēl varētu pasludināt par novecojošu, traucējošu un laikmetam nederīgu. Kāpēc senajām tautām bija noteikti aizliegumi jeb tabu? Ar savu septiņdesmit gadu dzīves pieredzi varu droši teikt, ka cilvēkam robežas ir vajadzīgas. Ne tādas, kādas piedzīvoja mana paaudze pagājušajā gadsimtā (robežas nav jāvienādo ar cietuma sienām vai dzeloņstiepļu žogu), bet iekšējās robežas mums visiem ir būtiskas. Nevienam nevajadzētu atļauties necieņu pret otru cilvēku un necieņu pret savu valsti. Piemēram, sastopot uz ielas melnādainu cilvēku, nedrīkst uz viņu rādīt ar pirkstu vai sākt smieties. Tas ir pašcieņas jautājums.
– Robežas augošā cilvēkā ieliek ģimene un skola.
– Šajos laikos ir tā – iespējams, vecāku vispār nav klāt, viņi ir peļņā ārzemēs vai savā pasaulē. Vecākos pašos iekšējo robežu, morālo standartu var nebūt. Par morālo standartu var kļūt atziņa – kaimiņš zog, tāpēc es arī to drīkstu. Sazagušies sodīti netiek un kļūst par paraugu citiem. Ir ienācies divdesmit gados sētais. Pirmās brīvvalsts laikā (tolaik arī bija blēži un zagļi, tomēr bija arī daudz krietnuma) pašaizliedzīga darba raža ienācās tāda, ka vēl šodien mēs atsaucamies uz ulmaņlaika Latviju. Var jau atrast (un dokumentos tiek atrasts), ka amatpersonas arī tolaik bija lepnības gara pilnas un savtīgas – tāda ir cilvēka daba, un pavisam no tā izvairīties ir grūti. Tomēr pāri visam bija Latvijas ideja, savas valsts svētuma ideja.
– Kas šodien atgādina un rada pārliecību par Latviju?
– Nesen radio dzirdēju ziņu, ka Rīgā atvērts punkts, kur visi, kas vēlas, var aiznest savā īpašumā esošo valsts karogu, lai to par brīvu izmazgā, izgludina, sakopj. Nodomāju – tas gan ir vienreizēji. Tātad kādam ir ienācis prātā, kā var atgādināt un kopt savas valstiskās piederības apziņu. Ir arī vēl citi veidi, piemēram, pie atloka var nēsāt sarkanbaltsarkano lentīti, bet galvenais – ik pa brīdim sevī ir jāpamodina tas, kas ir zem sanesām, zem ikdienas un par ko neesi piedomājis.
Mums ikvienam valsts svētkos būtu atbildīgāk jādomā un jārunā. Daži ar savu patriotismu var otrā cilvēkā visas izjūtas nobeigt. Viņi tikai maļ, ka jaunieši šajos laikos neko nezina un nekam neder. Tā runāt neklājas, jo tas nav tiesa. Jurim Podniekam bija filma „Vai viegli būt jaunam?". Tas ir mūžīgs jautājums, un, manuprāt, šodien būt jaunam ir ļoti grūti. Daudzi iekrīt kārdinājumos un neizķepurojas, jo tā atvērtā pasaule, kas pati par sevi ir laba lieta, tad, ja neesi garīgi pieaudzis, var tevi vienkārši samalt.
– Ko domājat par atteikšanos un upuri?
– Patērētāju sabiedrībā atteikšanās skaitās gandrīz vai netikums. Tagad ļoti daudz runā par izaicinājumiem, tos nesaistot ar atteikšanos no kaut kā. Upuris vairāk attiecas uz tādām ekstrēmām situācijām, kādas ir kara laikā, kamēr atteikšanās no kaut kā ir miera laika ziņā.
Ir kāda skaista atbilde: „Gods kalpot Latvijai!" Kad to dzirdēju pirmoreiz, izsprāga asaras. Kalpot Latvijai patiešām ir gods! Varbūt atgādinājumam mums visiem, bet skolēniem īpaši, ir lietderīgi apkopot salīdzinošos materiālus par izzudušajām tautām, valodām, par tautām, kurām joprojām nav savas valsts, par ticības vajāšanām pasaulē un uz Latviju palūkoties no šāda skatpunkta?
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto