26. martā Latvijas Veterinārārstu biedrības rīkotajā pasākumā Jelgavā, Latvijas Lauksaimniecības universitātē, starp lauksaimniecības speciālistiem, kas saņēma Atzinības balvu par mūža ieguldījumu veterinārmedicīnā – Sudraba skalpeli, bija arī Vija Grimza no Liezēres pagasta, Raitis Krūmiņš no Cesvaines un Pēteris Ružāns no Madonas.
Šoreiz uz sarunu aicināju veterinārārsti VIJU GRIMZU, kas saskaita, ka kopā ar mācībām un darbu savai profesijai veltījusi 50 gadu.
– Kādas bija izjūtas, saņemot Atzinības balvu par mūža ieguldījumu veterinārmedicīnā?
– Katru gadu Latvijas Veterinārārstu biedrība rīko konferenci, kur pasniedz veterinārārstiem balvu par mūža ieguldījumu savā profesijā – Sudraba skalpeli. Paldies kolēģiem, kas mani izvirzīja, jūtos novērtēta. Man ir ļoti labi kolēģi, un paldies pasniedzējai Silvijai Apinei, kas savulaik man, Lauksaimniecības akadēmiju beigušajai jaunajai speciālistei, ieteica Liezēri, kur sākt veterinārārstes darba gaitas. Pasākums notika applūdušajā Jelgavas pilī. Bet bija patīkamas izjūtas, atgriežoties Jelgavā, kur pati kādreiz studēju. Bija pacilājošs moments, kad saņēmu Atzinības balvu kopā ar Menandera atziņu "Īstā dzīves vērtība ir nedzīvot tikai sev".
– Biogrāfiju lasot, uzzinu, ka esat ienācēja no Limbažu puses.
– Esmu dzimusi Limbažu rajona Salacas pagastā. Mācījos Pāles pamatskolā, ko joprojām uzskatu par skaistāko skolu, kas ir celta pēc K. Ulmaņa norādījumiem. Tā bija septiņgadīgā skola, uz skolu bija jāmēro kājām 7 kilometri, bet grūtību pārvarēšana jau tikai norūda. Pēc tam izvēlējos mācības turpināt Smiltenes sovhoztehnikumā veterinārmedicīnas specialitātē. Pēc pieciem gadiem tehnikumā nedaudz pastrādāju Limbažu rajona Puikulē, bet tūlīt arī iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā. Tur bija grūti iekļūt, jo bija prasība divus gadus nostrādāt profesijā, citādi nepielaida pie iestājeksāmeniem. Pateicoties vienai enerģiskai kursabiedrenei no Smiltenes, devos uz Lauksaimniecības ministriju pēc atļaujas, lai pielaiž pie eksāmeniem. Atļauju iedeva, kaut biju pastrādājusi tikai trīs mēnešus. Akadēmiju pabeidzu 1971. gadā un pēc sadales komisijas lēmuma tiku norīkota darbā par galveno veterinārārsti uz Madonas rajona padomju saimniecību "Liezēre". Nezinu, kāpēc, bet savā Limbažu pusē negribēju palikt. Interesanta sakritība, bet mana mamma, kas ir cēlusies no Bērzaunes, aizprecējās uz Limbažiem, savukārt es atgriezos tuvāk mammas dzimtajai pusei. Terapijas pasniedzēja Apines kundze man ieteica, ka nekur nav tik labs veterinārais kolektīvs, kā Madonas rajonā. Man ar to pietika, lai dotos uz pilnīgi svešu vietu. Atceros, kā toreizējais veterinārās pārvaldes priekšnieks Ēriks Miķelsons mani iesēdināja "Volgā" un atveda parādīt Liezēri. Gribēja vēl vest uz Lubānu, bet todien viņam nebija laika. Kā tikai parādīja divistabu dzīvokli ar centrālo apkuri, gāzes plīti, sapratu, ka nav ko vairāk meklēt. Praksē biju Liepājā, Krāslavā, kur dzīvoju pie tantiņām, bet nu man, jaunajai speciālistei, Liezērē būs savs dzīvoklis. Iedeva arī transportu. Atceros, ka, strādājot Puikulē, bija jābrauc ar mopēdu, bet ziemā – ar zirgu.
– Liezērē arī sastapāt savu vīru? Iepazīstiniet ar savu ģimeni!
– Jā, ar vīru Imantu iepazinos jau pirmajā gadā, kā sāku strādāt. Viņš, beidzis Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu, strādāja Liezērē. Apprecējāmies 1972. gadā, tātad esam kopā jau 38 gadus. Mums ir četri labi bērni – trīs dēli un meita, četri mazbērni. Vecākais dēls Ingars pabeidza LLA Celtniecības fakultāti, dzīvo Piņķos, strādā Rīgā, somu uzņēmumā par būvdarbu vadītāju. Intars ir pabeidzis LU Ekonomikas vadības fakultāti, strādāja "Tapro" firmā, kas bankrotēja, tagad meklē piemērotu darbu. Ilvars dzīvo Rīgā, tagad aizbraucis uz Poliju. Vīrs Imants, dēli Ingars un Intars vārdadienu svin 1. jūlijā, Ilvars – 2. jūlijā. Meita Vidaga mācās Priekuļu lauksaimniecības tehnikumā 4. kursā uzņēmējdarbību, abas vienā dienā svinēsim vārdadienu. Par mazdēliem – Ernestu, Augustu un Jēkabu – parūpējusies vecākā dēla Ingara ģimene, bet Rauls aug dēla Intara ģimenē. Bieži ciemojamies pie dēliem. Intara ģimene dzīvo Cēsīs. Pa nedēļas nogali varbūt ceļš vedīs uz Piņķiem pie vecākā dēla ģimenes. Gribas izklaidēties, redzēt pasauli un uzņemt enerģiju. Bija laiks, kad bērni brauca pie mums. Priecājos par katru tikšanos ar bērniem un mazbērniem.
– Veterinārārstiem darbs ir bijis vienmēr, gan kolektīvo saimniecību, gan privātsaimniecību laikos.
– Saimniecībā "Liezēre" turēja šķirnes cūkas, ko veda uz Kazahiju, bija jāveic smalkas pārbaudes, lai nekas nenoietu greizi. Noteikumi bija stingri, bija jāveic profilaktiski pasākumi pret slimībām, vakcinācijas. Bija jāpalīdz lopiņiem radībās, daudzreiz pieredzēta arī smaga nākšana pasaulē, kad vajadzēja vīrieša roku un spēka, un labi, ja klāt bija veterinārfeldšeris, jo viena nevarētu tikt galā. Sovhoza laiki bija psiholoģiski grūti, jo, kad nāca bilanču komisijas, bija jāatskaitās, jābrauc uz Madonu. Barība jau tajos laikos nemaz nebija tik laba, un bija jāatskaitās par katru teļu, kas nobeidzās. Ja kas atgadījās, vienmēr "uz paklāja" sauca veterinārārstu. Nostrādāju līdz 90. gadu sākumam, kad padomju saimniecības sāka jukt un brukt. Kādu laiku bija darbs paju sabiedrībā "Ozoli", tad kļuvu par privāti praktizējošo veterinārārsti. "Liezēres" teritorijā esmu vienīgā veterinārārste. Lopu jau tagad privātie tur maz, līdz ar to arī darba ir maz, vairāk iznāk konsultēt pa telefonu, un es neliedzu padoma. Ir jau lietas, ko cilvēki paši iemācās izdarīt. Ja nu netiek galā, tad meklē veterinārārstu. Joprojām man ir savi klienti, kam atgādinu, ka šogad ir jāveic lopu pārbaudes, kas atkārtojas ik pēc 3 gadiem, – jāņem asins analīzes, jāpārbauda utt. Ar profesionālo darbību maizītei jau pietiek, bet ne attīstībai. Mājdzīvnieku un lopiņu apjoma vairs nav tā, kas bija kādreiz. Darba grāmatiņa gan man ir ļoti neinteresanta – viens ieraksts, jo strādāju tikai un vienīgi savā profesijā.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 01.04.2010.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OLĢERTA SKUJAS foto