– Beidzot viņš ir pienācīgi novērtēts! – ar lepnumu un smaidu sejā par cesvainieti JĀNI VANAGU teic teju ikviens, kas pazīst talantīgo puisi. Jānis vairākas reizes ir bijis čempions Latvijas mēroga vieglatlētikas sacensībās, ieguvis ceļazīmi dalībai pasaules čempionātā.
Diemžēl finansējuma trūkuma dēļ Jānis uz pasaules čempionātu nav ticis, jo puiša ģimenei nav tik spoža finansiālā situācija. Vasarā talantīgais sportists piedalījās konkursā „Latvijas izcilnieki" un ieguva vienreizēju stipendiju 100 latu apmērā. Novembra sākumā televīzijā varējām vērot šova „Latvijas Zelta talanti" noslēgumu, kad tika apbalvoti arī „Zelta zivtiņas" stipendijas 1000 latu apmērā saņēmēji, tostarp sporta kategorijā – vieglatlēts Jānis Vanags.
– Kas pamudināja ļauties izaicinājumam piedalīties „Zelta zivtiņas" stipendiju konkursā?
– Par šo konkursu man pastāstīja draudzene Santa. Izpētot konkursa nolikumu, pamanīju, ka prasības ir līdzīgas kā „Latvijas izcilniekiem", tāpēc mana priekšrocība, ņemot vērā to, ka laika, lai pieteiktos, nebija atlicis īpaši daudz, bija tas, ka viss materiāls, ko vajadzēja pievienot pieteikumam, jau bija gatavs. Papildus bija nepieciešams izveidot video, taču tas aizņēma nieka divas dienas. „Izcilniekos" gan es nevarēju uzrakstīt, ka finansējuma trūkuma dēļ netiku uz pasaules čempionātu, jo tobrīd, kad šī iespēja pavērās, konkurss jau noritēja, bet šeit varēju šo situāciju pieminēt. Ja godīgi jāsaka, domāju, ka šis moments arī nospēlēja lielāko lomu.
– Pirms uzvarētāja paziņošanas neviens no kandidātiem vēl nezināja, kurš būs laimīgais, kas saņems stipendiju. Vai tev bija nojauta, ka tas būsi tieši tu?
– Jau, kopā ar tēti braucot uz Rīgu, visu ceļu par to vien runāju, ka varbūt… Varbūt man ir labāks, piemēram, video. No otras puses, domas bija arī šādas: „Biatlonistei Baibai Bendikai tomēr ir lielāka mēroga sasniegumi, pārsvarā Eiropas čempionātos", taču es sevi mierināju ar pieņēmumu, ka viņai, iespējams, ir lielākas finansiālās iespējas, ja jau viņa var piedalīties Eiropas čempionātos. Es uz vairākiem čempionātiem neesmu ticis tikai tāpēc, ka nav līdzekļu. Visu ceļu un arī auditorijā sēžot, mani nepameta doma, ka varbūt tomēr tieši es būšu tas, kas iegūs šo stipendiju. Tiešām priecājos, ka šajā konkursā skatījās, kam nauda ir vairāk vajadzīga, jo mēs visi esam talantīgi, mums visiem ir labi sasniegumi.
Pēc mana vārda nosaukšanas saņēmu divdesmit apsveikuma īsziņu minūtes laikā, un pats interesantākais, ka daļa bija sūtītas no man nezināmiem numuriem. Daži sveši cilvēki mani apsveica klātienē, un, protams, arī klasesbiedri un skolasbiedri priecājās. Atbraucis trijos naktī mājās, biju tik saviļņots un pozitīvu emociju pārņemts, ka nevarēju aizmigt.
– Kā tērēsi iegūto stipendiju?
– Jau tagad zinu, ka vasarā piedalīšos sacensībās Eiropā, taču nedomāju, ka Latvija sponsorēs braucienu uz sacensībām. Teiksim, uz Igauniju braukt būs salīdzinoši lētāk, nekā izmaksās brauciens uz Čehiju. Divreiz gadā būs arī jāiesniedz atskaite ar čekiem, lai apliecinātu, kādā veidā esmu piešķirto naudu iztērējis. Ekipējumu man nekādu īpašu nevajag, ja nu vienīgi vieglākas „naglenes", tāpēc naudu plānoju izlietot tieši braucieniem uz sacensībām, kā arī treniņiem Madonā. Bez tā nauda noderēs arī masāžām un citiem ārstnieciskajiem kursiem, kas ir nepieciešami.
– Cik ilgi tu jau trenējies vieglatlētikā?
– Trenēties sāku vienpadsmit gadu vecumā, mācoties piektajā klasē. Sākotnēji treneris visus sportistus gatavoja daudzcīņai, kuras laikā arī atklājās, kas kuram padodas labāk. Tagad rit jau astotais gads, kopš nopietni sportoju. Nedaudz paspēlēju arī basketbolu. Varu atklāt to, ko daudziem neesmu teicis, – sāku trenēties tāpēc, ka domāju, ka meitenēm patīk sportisti. Protams, šobrīd, zinot, kādi man ir sasniegumi un mērķi, tas vairs nav galvenais. Trenējos pie Zigmāra Gulbja un uzskatu, ka viņš ir izcils treneris. Runājot par treniņu apstākļiem, tos pat salīdzināt nevar ar iespējām Jēkabpilī – tur ir gan manēža, gan stadions, un bērniem ir dots viss, lai tie sasniegtu pēc iespējas augstākus rezultātus. Nedomāju, ka panākumu atslēga ir īpašs talants, lai gan arī mani vecāki ir sportiski. Lielākais ieguldījums ir milzīgais darbs, ko manī ir ieguldījis treneris, gan arī mani patstāvīgie treniņi, uz kuriem dodos gandrīz katru dienu. Mana privilēģija ir sporta zāles atslēga, tas ļauj trenēties, kad vien vēlos. Rezultāti nāk tāpēc, ka es sevi pilnveidoju un nepadodos. Ja tu esi iegājis lielajā sportā, tad pēc divu, triju dienu nekā nedarīšanas tā vien gribas aiziet uz sporta zāli un izkustēties. Nav tā, ka pilnībā pievēršos tikai augstlēkšanai – esmu bijis čempions arī barjerskriešanā, trīssoļlēkšanā, tāllēkšanā. Kas to lai zina – ja būtu vairāk strādājis, varbūt būtu pievērsies daudzcīņai.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 27.11.2010.
Autore: RITA TURKINA
Foto no pasākuma