Šogad septembrī Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Madonas reģionālās nodaļas vadītāja MAIJA BIEZĀ atzīmēja 35 gadu darba jubileju. Viss darba mūžs saistīts ar sociālo jomu, sākot no pensiju inspektores līdz pat reģionālās nodaļas vadītājas pienākumiem. Erudīta, vienmēr gatava jauniem izaicinājumiem, ļoti saprotoša, bet tajā pašā laikā prasīga, ar lielām darba spējām apveltīta – tā par Maiju atsaucas gan aģentūras vadība, gan kolēģi. Šajā numurā sarunā ar Maiju neliels atskats uz aizvadītajiem darba gadiem.
– 35 gadi sociālās apdrošināšanas jomā, tas nenoliedzami nozīmē, ka tu šo jomu pārzini kā savus piecus pirkstus. Bet kāds bija sākums?
– Manuprāt, stāstam gan šoreiz vairāk jābūt ne par mani, bet mūsu nodaļu, maniem kolēģiem un skolotājiem šo 35 gadu laikā. Madonā pašlaik strādājam 14 darbinieku, bet kopīgais kolēģu skaits aizvadītajos gados nodaļā ir skaitāms desmitos. Pieredzēts daudz reorganizāciju, atbildību maiņu: maksājumu uzdevumi pensiju izmaksai, mājas aprūpe, pansionāti, sociālās apdrošināšanas iemaksu administrēšana – dažādi jautājumi, kuru saturs jaunajiem darbiniekiem neko neizsaka.
Sākums ļoti prozaisks: vēl studēt nesācis vidusskolas absolvents atrod darbu iestādē, kur darbinieki ilgi neturas, arī – pagaidām, kamēr iegūs izglītību un varēs strādāt no pamatskolas izsapņotajā specialitātē. Kaut kā iepatikās, un te nu esmu, ar krietnu skumju devu par to, ka šajā darbā esmu tik dziļi, ka filologs manī ir pilnīgi pazudis…
Pie sākuma pieder arī mani skolotāji. Vecākā paaudze noteikti atceras Intu Riekstu. No viņas iemācījos ļoti daudz, jo iesākumā nebija nekādas saprašanas ne par algas izziņām, ne dažādām prēmijām, izstrādes dienām un vēl visādiem smalkumiem. No tā laika saprotu, cik svarīgi, lai inspektors sarunā ar klientu būtu zinošs un prastu pajautāt visu, kas var ietekmēt lēmumu par pensijas apmēru. Sākoties datorizētai informācijas apstrādei, tuvāk iepazinos ar mūsu sistēmas skaitļošanas centra darbiniekiem, Astra Siliņa iemācīja saskatīt kopsakarības starp apdrošināšanas iemaksām un sniedzamo pakalpojumu apmēru katrai klientu grupai kopumā.
Vai pazīstu kā savus piecus pirkstus? Par darbības principiem – jā, bet uz ielas konsultāciju sniegt vairs īsti nevar neviens no sistēmas darbiniekiem. Mūsu pārziņā ir daži desmiti sociālo pakalpojumu ar visai atšķirīgiem tiesību noteikšanas un aprēķināšanas nosacījumiem.
– Gadiem ejot, kā jau tu pati teici, atbildības jomas ir mainījušās, tas, ko šobrīd veic aģentūra, krietni atšķiras no kādreizējām funkcijām.
– Jā, pirms 5 gadiem, gatavojoties savai 30 gadu darba jubilejai, zīmēju shēmas, kā mainījusies mūsu nodaļas struktūra, pienākumi un atbildības. Savulaik mūsu lauciņš bija valsts un kolhoznieku pensijas. Visi lēmumi bija jāraksta ar roku un katras pensijas izmaksai pastam jāraksta īpašs uzdevums. Skaitļojamā mašīna Rīgā šo darbu atviegloja tikai kopš astoņdesmito gadu pašām beigām.
Īpaša grupa bija personālie pensionāri – tās sevišķās pensijas bija ne tikai partijas darbiniekiem, tās piešķīra arī patiesi izciliem sava darba darītājiem: „Iedzēnu" dārzniekiem Maizītim un Āboliņam, Veltai Galviņai, Dzidrai Rubenei un citiem, kuru vārdi savulaik bija labi zināmi, arī Pirmā pasaules kara strēlniekiem. Piešķīrām arī pabalstus vientuļajām un daudzbērnu mātēm.
Mūsu pārziņā bija arī pansionāti. Starp citu, pie Salu ezera Madonas pansionāts ir projektēts jau reizes trīs, pēdējoreiz – astoņdesmitajos gados 150 vietām. Varbūt labi vien ir, ka šī iecere nerealizējās, un vecie cilvēki vairāk var dzīvot savos pagastos.
Vispār jau vecās pensiju un pabalstu lietas ir biogrāfijas atspoguļojums, ko pēc pensionāra nāves atdodam makulatūrā. Priecājos, ka muzeja ļaudis, īpaši Indulis Zvirgzdiņš daudzus dokumentus ir atzinis par derīgiem muzeja fondiem, dažkārt arī izmantojis, veidojot ekspozīcijas.
Septembra sākumā vairākiem desmitiem cilvēku – bijušajiem ciemu izpildkomiteju priekšniekiem, pansionātu darbiniekiem, kadru inspektoriem un citiem, kas ar sociālo nodaļu sadarbojās septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, sūtīju vēstules ar aicinājumu atcerēties. Atsaucās nedaudzi, bet patīkams pārsteigums bija tagadējās Madonas pansionāta direktores Rasmas Ozoliņas, vienas no pirmajām nodaļas darbiniecēm Dzeltas Idresalas un vēl citu atmiņas. Varbūt izdosies kādu ar šīm atmiņām ieinteresēt, lai šī lappuse nepazūd.
– Šobrīd tiek runāts par samazinātām iemaksām 2. līmeņa pensiju shēmā. Cik, tavuprāt, cilvēks var justies drošs par to, ka vecumdienās tomēr viņam būs kāds nodrošinājums?
– Mums pamatā ir valsts pensijas, kur strādājošie maksā un pensionāri iemaksāto saņem, tādēļ pamatots ir uztraukums par to, ka samazinās jaunā paaudze un nebūs, kas šodienas strādājošajiem pelna pensijas, bet šī problēma ir visā Eiropā, un uz imigrantiem pozitīvi raugās kā uz potenciālajiem iemaksu veicējiem sociālajā budžetā. Nu jau desmit gadu jubileju svinēs 2. pensiju līmenis – t. i., es nododu naudu līdzekļu pārvaldītājam cerībā, ka viņš šos līdzekļus sekmīgi apsaimniekos. Sistēma it kā progresīva, tikai nez kāpēc kapitāla pieaugums ieguldījumu fondos ir niecīgs. Trešais – arī pasaulē izplatīts pensiju veids – privātā un uzņēmumu pensiju apdrošināšana. Protams, labi pelnošās profesijās strādājošajiem šis apdrošināšanas veids ir ļoti izdevīgs, bet tie nav ierindas mediķi, skolotāji, ierēdņi. Runājot par mūsu izredzēm, var citēt Satversmes 109. pantu par tiesībām uz sociālo nodrošinājumu likumā noteiktajos gadījumos, bet speciālajos likumos ir arī pienākumi, t. sk. likums „Par valsts sociālo apdrošināšanu", kurā teikts, ka obligātā apdrošināšanas iemaksa ir ar likumu noteikts obligāts maksājums, kas dod tiesības sociāli apdrošinātajai personai saņemt likumā noteiktos sociālās apdrošināšanas pakalpojumus, diemžēl praksē ir daudzi gadījumi, kad cilvēki pamanās saņemt lielākas izmaksas, nekā veikuši maksājumus, tādēļ budžets atrodas tādā stāvoklī, kādā tas ir. Tiesa, sava loma tur ir arī likumdevēja lēmumiem.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 04.12.2010.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva