Vēsts, ka Latvijas vieglatlēts un mūsu sporta skolas kādreizējais audzēknis Edgars Eriņš sestdien, 23. februārī, Latvijas čempionātā daudzcīņā telpās laboja valsts labāko sasniegumu septiņcīņā, izplatījās ātri. Edgars Eriņš pārliecinoši uzvarēja ar 5787 punktiem un par 75 punktiem laboja Latvijas rekordu septiņcīņā, kurš piederēja Jānim Karlivānam, kas gan šoreiz nepiedalījās.
Edgaram līdz Olimpisko spēļu A normatīvam desmitcīņā (8000 punktu) pietrūkst nieka 39 punktu, tāpēc ir pamatotas cerības, ka viņš to arī sasniegs. Arī sportista mērķis ir izpildīt A normatīvu un iekļūt olimpiskās izlases sastāvā, kas pārstāvēs mūsu valsti Olimpiskajās spēlēs Ķīnā.
Septiņcīņā vīriešiem otrais bija 2001. gada čempions Egons Lācis (5077 punkti). Junioru sacensībās čempiona godā tika Jānis Jansons (4797 punkti), bet jauniešiem labākais bija Aivis Tropiks (4616 punktu). Izmantojot reto izdevību satikt Edgaru Eriņu Madonā, aicināju viņu uz sarunu.
– Vai atceries savas mīļākās nodarbes bērnībā?
– Nesos kā traks. Biju kā ūdenszāle, visu laiku pavadīju skriešus. Kad man prasa, no kurienes tāds sportisks esmu radies, saku, ka tas mantots no tēta. Jānis Eriņš savulaik gan labi skrējis sprinta distances, gan lēcis tālumā, spēlējis volejbolu, futbolu. Mani ievirzīja sportā, bet tālākais jau bija paša izvēle, nekas nav ticis uzspiests.
– Kā izveidojās tavas attiecības ar sportu un turpmāko izglītību?
– Ar sportu aktīvāk sāku nodarboties pie sporta skolotāja Raimonda Sprūdža, kas mani mācīja 1. klasē, vēlāk es pie viņa trenējos vieglatlētikā. No 12 gadiem braucu trenēties vieglatlētikā pie Madonas bērnu un jaunatnes sporta skolas trenera Aleksandra Krauklīša, kas ierādīja daudzas tehniskas lietas, bet, tā kā dzīvoju Varakļānos un uz Madonu tik bieži nebraucu, ļoti daudz sportoju pēc individuāla plāna. Darīju visu – skrēju, lēcu, metu disku, šķēpu, grūdu lodi. Jau mācoties 6. klasē, pateicu vecākiem, ka gribu mācīties Murjāņos. Tā kā ģimenē esmu vienīgais bērns, sākumā mamma ne dzirdēt negribēja par to, ka tik mazam jābrauc prom no mājām uz Murjāņiem. Tētis iebilda mazāk, jo, braucot līdzi uz sacensībām, redzēja, ko varu sportā, un saprata, ka spējas ir jāizkopj. Vēlāk arī mamma piekrita. Kad pabeidzu Varakļānu vidusskolas 8. klasi, bija iespēja iestāties Murjāņu sporta ģimnāzijā. Togad bija liela sportistu atlase. No 40 zēniem paņēma tikai mani un vēl vienu puisi. Murjāņu sporta ģimnāziju pabeidzu 2005. gadā, iestājos Latvijas Universitātē, lai studētu sporta un veselības programmu. Tas mani interesēja, un doma bija mēģināt apvienot mācības augstskolā ar sporta treniņiem.
– Kāda ir realitāte, vai izdodas apvienot studijas un aktīvo karjeru sportā?
– Tomēr studiju un aktīvo sportista gaitu apvienošana nepavisam nav viegla lieta. Joprojām esmu 1. kursā, jo, lai tiktu tālāk, ieskaites un eksāmeni ir jānokārto. Nevaru katru dienu izbraukāt uz universitāti un nokļūt atpakaļ uz Murjāņiem, kur trenējos. Nav bijis laika pat nokārtot autovadītāja eksāmenu, lai saņemtu tiesības, jo visu laiku pirmajā vietā ir sports un vēlreiz sports. Arī sacensību kalendārs atvirza no studenta ikdienas. Labi, ka man universitātē izrāda pretimnākšanu, es savukārt pārstāvu savu augstskolu dažādos mačos. To, ka izglītība ir vajadzīga, saprotu un novērtēju, jo skriešu labi ja līdz 35 gadiem. Ko darīšu tālāk, kas būšu? Varbūt būšu sporta pedagogs, treneris, bet varbūt – pavisam kas cits. Redzot, kā strādā mans un citi treneri, novērtēju, ka tas ir grūts darbs, saistīts ar izbraukumiem, nometnēm, kad savas dzīves tikpat kā nav.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 01.03.2008.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto