Tie bija 80. gadi. Madonā tikko kā bija uzceltas jaunās izstāžu zāles, uz dzīvi šeit bija atnākuši vairāki jaunie mākslinieki, Poruka ielā – izbūvētas mākslinieku darbnīcas, Madonā darbojās pirmā mākslas skola Latvijā, un arvien biežāk Madonas vārds izskanēja mākslas aprindās.
Te prata atzīt un novērtēt mākslu. Agrofirma „Arona" pat bija nodibinājusi ikgadējo prēmiju. Tas bija Latvijas mākslinieku zieds, kuru darbi toreiz tika izstādīti Madonas muzeja izstāžu zālēs, un madonieši, paši neapjauzdami, varēja baudīt prioritāro mākslas pasaules labvēlību. Edvards Grūbe, Rūdolfs Pinnis, Inta Celmiņa, Aija Zariņa, Gunārs Krollis un citi. Starp viņiem – arī jaunais tēlnieks OJĀRS FELDBERGS.
– Es ļoti labi atceros šīs izstādes. Tie bija padomju gadi, tikko biju pabeidzis Mākslas akadēmiju, un man parādījās tādas skulptūras kā „Zārds", "Govs aplokā", – šovasar, tiekoties Pedvālē, smaidot teic mākslinieks un jautā, vai esmu šos darbus redzējusi šeit, Pedvālē.
– Jau Mākslas akadēmijā es sāku meklēt savu ceļu, un, tā kā mani interesēja ainava, dabas norises, arī filozofiski jēdzieni, kurus saskatīju dabā līdzībās ar cilvēka dzīvi, tam pievērsos arī tēlniecībā. Literatūrā un mākslā tolaik valdīja sociālistiskais reālisms. Arī es laikā, kad mācījos, nedaudz tomēr izjutu šos diktētos kanonus, taču man galīgi negribējās producēt cilvēku rumpjus, kas lec vai skrien, smaida, skumst, kaut ko pārdzīvo. Es gribēju atstāt šīs emocijas, pārdzīvojumus pašā skatītājā, dzīvajā cilvēkā, attēlot to, kas viņā tās izraisa – dabu, ainavu, saulrietu, bērzus, pļavas, tīrumus, lietu, sauli utt. -, interpretēt dabu, ainavu vai dabas parādības nosacītās formās, atstājot uztveri pašam skatītājam. Tā izveidoju šo savu tēmu – daba un ainava. Un tur, Madonā, es izstādīju vienus no saviem pirmajiem šī virziena darbiem. Laikam ritot, šīs skulptūras dzīvoja kopā ar mani un ceļoja uz turieni, kur es devos. Un, tā kā liktenis man lēma apmesties Kurzemē, tad nu tās atnāca līdzi un apgūlās Pedvāles pļavās.
– Kāpēc tieši Pedvāle? Tā ir sakritība vai dzimtas saknes?
– Tas ir liktenis, kas mani atveda uz šejieni. Kad pirmo reizi es, dzimis un audzis rīdzinieks, romantisku jūtu dzīts, devos uz sava tēva dzimto pusi Sabili (kur arī pats bērnībā un jaunībā vasaras pavadīju ganu gaitās), lai mēģinātu atrast vietu, kur pavadīt vasaras un īstenot senus sapņus, izvietot savus mākslas darbus brīvā dabā – pļavā, upes ielokā vai mežmalā -, liktenis mani atveda uz Pedvāli, uz Firkspedvāles muižu. Tā nonācu vietā, kur kādreiz mani senči kā dzimtcilvēki bija strādājuši, vergojuši vācu baroniem. Pāri
Pedvālei gājuši dažādi laiki. Palēnām ēkas tika pamestas un aizauga, daļa tika izdemolēta, pārvērtās drupās, arī ainava daļēji tika degradēta. Es cenšos to kopt, saglabāt tās dabisko veidolu (kokus, krūmus, augus) un integrēt šajā vidē gan mākslas darbus – vides objektus, skulptūras -, gan arī tradicionālās nemateriālā mantojuma formas – folkloru, dejas, Meteņus, Lieldienas, Jāņu svinēšanu, kas pamazā m kļūst par šīs vietas sastāvdaļu.
– Pedvāle ap sevi allaž pulcē cilvēkus. Kā atrodat tēmas, autorus?
– Tā ir pašam iekšēja nepieciešamība risināt tēmas, jēdzienus, kuri mani interesē, piemēram, pasaules pirmelementi – ūdens, uguns, gaiss, zeme -, ar dažādiem tēlotājas mākslas paņēmieniem. Vēlāk no šiem četriem pamatelementiem nejauši izrietēja Nezināmais elements. Vēl pēc tam – Laiktelpa. Dažādā veidā dzīve pati no sevis pasaka priekšā, vai arī atnāk kāds ierosinājums. Es vēlos šo kultūras telpu, ainavisko vai garīgo, aizpildīt ne tikai ar saviem darbiem, bet dot vārdu arī citiem. Interesantāka šī telpa ir, ja tā ir dažāda. Tāpat kā dzīvē ir viedokļu dažādība, tāpat ir dažādi vienas tēmas mākslinieciskie risinājumi, līdz ar to arī apmeklētājiem ir interesantāk vērot šos mākslas darbus. Pastaiga ainavā ir savdabīgs mākslas veids. Ejot mainās dažādi skatpunkti, leņķi pret ainavu – ir tālplāni un arī tuvplāni. Var redzēt ļoti vispārīgi, bet arī pieiet tam tuvu klāt. Var aptaustīt ar roku, ar skatienu, sajūtu, ar dvēseli. Viens no ainavas uztveres veidiem ir pastaiga – tas ir gan soļu ritms, gan ķermeņa stāvoklis, ejot vai kāpjot kalnā vai ejot no tā lejā, mainās līdzsvara pozīcija, acu skatiens, vērojums. Tas viss it kā intuitīvi kaut kā sublimējas pašā cilvēkā, viņa personībā un veido kādu noteiktu atklāsmi, protams, tad, ja viņš to vēlas.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 06.10.2007.
Autore: BAIBA MIGLONE
Foto no personiskā arhīva