Esam jau savā laikrakstā rakstījuši par spēkavīru DIDZI ZARIŅU no Mārcienas, kas guvis ievērojamus panākumus Latvijas Spēka atlētu federācijas un biedrības „Par stipru Latviju" organizētajā Latvijas spēkavīru čempionātā šajā gadā. Šobrīd Didzis strādā un trenējas Rīgā, taču viņu joprojām var uzskatīt par mārcēnieti –
šeit ir viņa dzimtā puse. Plašāk par jaunākajiem panākumiem, kā arī to, kāpēc Didzis Zariņš pievērsās svarcelšanai, šajā sarunā.
– Kā tev ir veicies kopš pavasara, kad amatieru spēkavīru sacensībās "Latvijas spēkavīrs 2010" kopvērtējumā biji 3. vietā? Vai ir nācies sastapties ar kādām grūtībām?
– Kopš pavasara esmu piepildījis savas dzīves lielāko sapni – esmu sācis startēt pie Latvijas spēcīgākajiem vīriem. Šis lielais dzīves notikums man nāca gluži negaidīti, kad mani uzrunāja Latvijas titulētākais spēkavīrs Raimonds Bergmanis. Rezultātā 15. maijā Madona pirmo reizi tika pārstāvēta lielajos spēkavīros. Un te atkal sekoja milzīgs pārsteigums – pirmajā vingrinājumā (pietupienos ar stieni 230 kg) sanāca pārspēt daudzus spēcīgus vīrus, bet ar laiku tie ierādīja manu vietu. Šobrīd esmu nostartējis četros posmos: Jūrmalā, Kandavā, Ogrē un Valmierā. Veiksmīgākais starts ir bijis Valmierā. Tur sacentāmies sešos vingrinājumos: Vivacolor vikinga prese (~135 kg), Triobet spēka kāpnes (200 kg, 225 kg, 250 kg), G4S vairoga nešana (175 kg, maksimālais attālums), Siltums Jums/JS&S Ūdensmeistars kombinācija (6x riepas velšana + 3×100 kg mucu kraušana), Līvu Alus mucu mešana augstumā (15 kg,17 kg, 20 kg, 22 kg un 25 kg pār 4,2 m sķērsli), Elsana akmeņu celšana (100 kg,120 kg,140 kg,160 kg un 180 kg). Šajā posmā ierindojos 9. vietā. Nākamais posms būs Preiļos 17. jūlijā, bet 24. jūlijā viesosimies Gulbenē.
Runājot par grūtībām, jāatzīst, ka spēkavīri visu laiku ar tām sastopas. Sacensībās un treniņos tie ir lielie smagumi, personīgajā dzīvē – šaurās durvis, stenderes un apģērba, kas der, nopirkšanas iespējas.
– Vai atceries, kad un kāpēc nolēmi pievērsties šim sporta veidam? Vai jau bērnībā biji stiprāks par vienaudžiem, vai tas tomēr ir treniņu rezultāts?
– Jau bērnībā mans sapnis bija kļūt par policistu un būt stipram, lai varētu aizstāvēt cilvēkus no sliktajiem. Šis sapnis ir nedaudz mainījis veidolu, bet pamatdoma palikusi. Mans elks kopš bērnības ir bijis Raimonds Bergmanis. Agrāk, cik nu toreiz bija iespēju, sekoju līdzi viņa gaitām. Man vienmēr ir paticis cilāt smagumus, bet kļūt par spēkavīru šķita kaut kas neiespējams. Ja kāds pirms diviem gadiem būtu teicis, ka startēšu kopā ar elites vīriem, es nodomātu, ka ar viņu viss nav kārtībā. Laikam ejot, esmu tomēr nonācis tur, kur esmu.
Gan bērnībā, gan arī skolas laikā ar īpašu spēku neizcēlos. Diemžēl neesmu no dabas apveltīts ar šādu talantu, tāpēc ļoti daudz darba bija jāiegulda svaru zālē – cītīgi trenējos skolas (Jāņmuižas profesionālā vidusskola) svaru zālē. Agrāk spēcīgākais skaitījās tas, kas vairāk uzcēla spiešanā guļus. Pats spēcīgākais nebiju, bet viens no viņiem gan. Pēc skolas beigšanas pieteicos dienēt armijā un kopš tā laika vēl joprojām esmu Rīgā.
Diemžēl Mārcienā ar svarcelšanu nav iespējams nodarboties. Ļoti gribētu izveidot savu mazo svaru zālīti, kur arī citi varētu nākt trenēties, bet pašreiz to grūti realizēt, jo tas nav no lētajiem sporta veidiem.
Visvairāk žēl, ka man nav bijis trenera, kas pabikstītu, ko un kā labāk darīt. Iespējams, jau krietni agrāk būtu uzstādīti labi rezultāti. Šogad mani ir sācis trenēt Ivars Kazeļņiks, un ceru, ka mūsu sadarbība veiksmīgi turpināsies arī turpmāk. Pārsvarā trenējos Rīgā, bet reizēm aizbraucu pie Ivara uz Ogri, lai atrādītu, vai mājās neesmu slinkojis.
– Ja reiz vēlējies bērnībā kļūt par policistu, varbūt tev piemīt izteiktāka taisnīguma izjūta?
– Taisnīguma sajūta manī ir bijusi visu laiku. Gribējās strādāt policijā, domāju, to vēlas teju vai katrs zēns, bet mammai tas īpaši nepatika, tāpēc izvēlējos zelta vidusceļu un strādāju militārajā policijā. Jāteic, savu spēku ar kaušanos nekad neesmu gājis pierādīt, tas man šķiet nepieņemami. Tieši otrādāk, parasti lienu izšķirt kautiņus.
– Varbūt taviem vecākiem ir bijusi kāda loma šajā izvēlē – kāda ir bijusi viņu attieksme pret spēkavīru sacensībām, jo zinu, ka daudzi to uzskata par bīstamu sporta veidu?
– Visu esmu darījis uz savu galvu. Vecākiem īpaši nepatika mana izvēle, jo viņi baidījās, ka sevi varētu satraumēt, bet es viņos pat neklausījos, jo tas bija man lielākais sapnis. Jā, ir jāpiekrīt, manuprāt, šis ir vistraumatiskākais sporta veids, bet, ja uz to skatīsies šādi, par spēkavīru nekļūsi. Traumu var dabūt ļoti ātri – kārtīgi neiesildoties, sasteidzot vingrinājumu. Te vietā teiciens, ka, pat izejot no mājas, tev var uz galvas uzkrist ķieģelis, un nopietna trauma garantēta. Tāpēc vajag darīt to, kas patīk, un neskatīties, vai tas ir traumatisks vai nē. Visa dzīve ir risks, un sabiedrībā ir labi zināma patiesība – kas neriskē, tas nevinnē.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 10.07.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
Foto no personiskā arhīva