MĀRIS APFELBERGS Cesvainē dzīvo kopš 2001. gada. Kopā ar ģimeni uz Vidzemes pusi viņš pārcēlās no Jūrmalas. Vispirms gan sāka strādāt Grašu bērnu ciematā par audzinātāju un sociālo aprūpētāju, nu jau trešo gadu ir arī pedagogs Cesvaines mūzikas un mākslas skolas mākslas nodaļā.
Šobrīd Cesvaines vidusskolas 3. stāva foajē telpā skatāma Māra Apfelberga personālizstāde – zemes toņos ar eļļas pasteļiem atveidoti Cesvaines skati. Reālistiski un atpazīstami. Ainaviski un arhitektūrā precīzi. Skatītājiem tie ir kā atgādinājums par apkārtnē tveramo kultūrvēsturi, vienlaikus kā liecība par talantu, kas pratis iemūžināt mūžības vērto.
– Sākotnējo ierosmi uz mākslu man devis vecaistēvs, – tiekoties Cesvainē, pastāstīja Māris Apfelbergs. – Vecaistēvs – Voldemārs Līcītis – nāk no Vidzemes – Cēsu rajona Kosas pagasta. Pirms kara viņš bija gājis studijās pie vecmeistara Jāņa Tilberga, visu mūžu nodarbojās ar gleznošanu. Otrais pasaules karš gan izjauca viņa izaugsmi mākslas jomā, bet vecaistēvs turpināja gleznot, un tas bija viņa aizrautīgs vaļasprieks līdz mūža beigām. Viņš gleznoja ainavas, klusās dabas, ziedus, par paraugu vienmēr liekot mākslinieku Vilhelmu Purvīti. Vectētiņa dēls – Valdis Līcītis – arī ir pasteļu gleznotājs, tā ka pilnībā varu teikt – no vecātēva viss ir iesācies. Bērnībā redzēju krāsas, ostīju to smaržu, laikam jau tur arī inficējos ar mākslu.
– Interese par glezniecību palika pašdarbības līmenī vai tomēr kļuva kā mērķtiecīga izglītība?
– Savulaik mēģināju stāties rozīšos (Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskola. – Aut.), diemžēl netiku. Tad bija dažādi dzīves pavērsieni, līdz Jūrmalā iestājos Latvijas Kristīgajā akadēmijā. Tur bija atvērta Bībeles mākslas nodaļa, tā mani interesēja.
– Vai Latvijas Kristīgā akadēmija saistīja arī kā mācību iestāde ar kristīgu saturu?
– Tā brīža dzīvē man bija virkne problēmu, biju nonācis neceļos, un iestāšanās Kristīgajā akadēmijā savā ziņā bija kā atgriešanās pie Dieva. Mani interesēja padziļināta ticības dzīve un reizē arī progress mākslas jomā – attīstīt mākslinieciskās spējas, tāpēc aizgāju uz turieni. Pēc pieciem gadiem ieguvu mākslas bakalaura grādu, diplomdarbā pie profesora Jāņa Zemīša gleznoju darbu „Lielā Piektdiena". Šobrīd šī glezna ir pie manis, bet ir ievadītas sarunas, ka to varētu atdot baznīcai vai klosterim.
– Pēc konfesionālās piederības esat luterānis?
– Esmu katolis, bet gaisotne augstskolā bija izteikti ekumeniska, tā ka pretrunu nebija. Studiju gados mani ļoti saistīja mākslas lietas. Kā mācību spēki tur strādāja Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzēji, mēs braucām uz Mākslas akadēmiju Rīgā, viņi brauca pie mums uz Jūrmalu. Tā bija intensīva darbošanās, atceros, zīmēšanā bija pasniedzējs Vitālijs Karkunovs no Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas. Viņš bija cilvēks – leģenda, krievu konstruktīvās zīmēšanas skolas pārstāvis, ļoti interesanta personība.
– Kā dzīve iegrozījās pēc augstskolas beigšanas?
– Studiju laikā iemīlējos un apprecējos. Mana sieva Ieva Apfelberga Latvijas Kristīgajā akadēmijā apguva sociāli karitatīvā darba studiju programmu. Mums piedzima pirmais bērniņš – Jēkabs. Pēc augstskolas gadu dzīvojām Rīgā un Jūrmalā, līdz kāds piedāvāja atbraukt uz Grašiem. Teica, ka šī kristīgā vieta mani varētu interesēt. Tā nu ar ģimeni atmukām uz Madonas rajonu – tālāk no vecākiem, lai dzīvotu patstāvīgu dzīvi. Grašu bērnu ciematā mūs laipni uzņēma francūzis Kristofs Aleksandrs. Pusgadu dzīvojām Grašu muižā, tad sadarbībā ar priesteri Rihardu Rasnaci vairāk nekā gadu dzīvojām Cesvaines katoļu baznīcā. Tā kā uz vietas nebija, kas baznīcā dzīvo un to pieskata, mēs apmetāmies uz dzīvi dievnamā. Tur mums piedzima meitiņa, un tad arī pārcēlāmies uz dzīvi citur. Šobrīd īrējam dzīvokli no Vizuļu ģimenes, kas ir ļoti pretimnākoša: mums ir trīs istabas uz sešiem cilvēkiem, tiešām labi apstākļi.
– Kā mākslas aicinājums turpinājās Vidzemes pusē? Vai bildes tapa uzreiz?
– Grašu bērnu ciematā sākumā ar mākslu bija neitrālas attiecības. Līdz reiz Kristofs Aleksandrs pasūtīja bildes Grašu muižas interjeram. Tad arī sāku gleznot Cesvaini, un tapa daudz gleznu ar Cesvaines ainavām, pili, vecajām ēkām. Apskatot darbus, radās ideja par pirmo personālizstādi. Grupu izstādēs piedalījos kopš 1996. gada, bet pirmo personālizstādi atklāju Cesvaines domes zālē 2007. gadā. Tā kā Kristofs neiebilda, un tas bija laiks, kad Cesvaines mūzikas un mākslas skolas direktore Inta Stiene mani uzaicināja (un sieva atbalstīja) strādāt par pedagogu šīs skolas mākslas nodaļā, likās pašsaprotami parādīt apkārtējai sabiedrībai, ka man ir saikne ar mākslu. Izstādes atklāšanā muzicēja sieva un bērni – visi spēlē mūzikas instrumentus un ir muzikāli apdāvināti. Liela daļa darbu ir Kristofa īpašums, un viņš ir mans mecenāts labākajās franču tradīcijās. Tādā veidā Kristofs Aleksandrs mūs atbalstīja materiāli, jo esam liela ģimene – šobrīd ģimenē ir četri bērni, sieva ilgstoši nestrādāja, tas bija abpusēji izdevīgs projekts.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 12.12.2009.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto