Cesvainieti RITU TURKINU jau daudzu gadu garumā esam iepazinuši "Stara" redakcijā. Vairākas vasaras Rita aizvietoja žurnālistus, lai kāds no mums varētu doties atvaļinājumā. Tomēr nekad nebija šaubu – Rita pamatprofesijā ies citu ceļu, jo izvēlējusies kļūt par ārsti.
Aicinot Ritu uz sarunu, sāku ar to, ka šobrīd noslēdzies pirmais posms, ko jauniete savā dzīvē tik ļoti vēlējās sasniegt.
– Cik vien sevi atceros, vienmēr, pat bērnībā, teicu, ka būšu daktere, – piekrīt Rita. – Tas beidzot ir piepildījies – esmu saņēmusi ārsta grādu un varu sākt strādāt nevis kā sanitārs vai māsas palīgs, par ko strādāju studiju laikā, bet jau kā ārsts.
– Lūdzu, padalies, kāds bija mācību vainagojums – izlaidums?
– Pēdējā brīdī tika nomainīts izlaiduma datums, un svinīgā ceremonija notika visai fakultātei kopā, ne tikai ārstiem, kā bija plānots sākumā. Līdz ar to Latvijas Universitātes lielajā aulā bijām ap 300 absolventu, bija karsti, maz gaisa, maz vietas, bet svētku izjūta un svinīgums tomēr bija manī pāri visam. Prieks arī par vecākiem, radiniekiem un dažiem draugiem, kas ieradās, – viņi paspēja ieņemt sēdvietas balkonā un svinīgo pasākumu varēja normāli izturēt. Ārstu kursa vārdā man bija jāsaka runa. Teicu, ka nav gājis ne pārlieku grūti, ne pārlieku viegli, mēs izbaudījām gan kalnus, gan lejas. Bija brīži, kad piestājām virsotnēs – bijām nokārtojuši kādu ieskaiti vai eksāmenu un varējām uzelpot, noticēt, ka mērķis ir reāli sasniedzams. Vislielāko paldies teicām saviem vecākiem, ģimenēm. Gan par materiālo, gan morālo atbalstu. Ja cilvēks līdz 25 gadu vecumam īsti nestrādā savā profesijā, bet pamatā mācās, vecākiem, lai vai kā, viņš ir jāatbalsta. Arī mana mamma sniedza finansiālu atbalstu, lai varu Rīgā izdzīvot, pat neskatoties uz to, ka paralēli mācībām strādāju.
– Saņēmi taču arī stipendiju.
– Pirmajā gadā man bija M. M. V. Petkeviča piemiņas stipendija, un pirmo pusgadu saņēmu LU budžeta stipendiju. Tāpat to saņēmu pēdējā gadā. Stipedija mūsu kursā tika piešķirta vienam vai diviem studentiem – tiem, kas uzrādīja vislabākās sekmes. Jāpiebilst, ka pēdējā mācību gadā kursā bijām 70 cilvēku, līdz ar to sekmju rezultātiem bija jābūt ļoti augstiem.
Papildus vienu reizi saņēmu Latviešu ārstu un zobārstu apvienības sniegto iespēju – profesora Ilmāra Lazovska Medicīnas fonda stipendiju. 4. kursā saņēmu veicināšanas stipendiju 250 dolāru apmērā un pagājušajā gadā – stipendiju 1000 dolāru apmērā. Par šiem līdzekļiem pagājušajā gadā uz mēnesi biju Kanādā, praksē pie latviešu izcelsmes reimatologa Jura Lazovska. Viņš pāris gadus kā terapeits ir strādājis arī Cesvainē. Kanādā trīs nedēļas pavadīju viņa praksē, dzīvoju Jura Lazovska ģimenē.
– Vai kaut nedaudz iepazini Kanādas medicīnas sistēmu?
– Jā, un tā ir ļoti sakārtota. Iepazinu arī turienes cilvēkus un viņu slimības. Biju Keipbretonas salā, un tur ir daudz indiāņu ar autoimūnajām slimībām, kas nereti pārklājas. Piemēram, pacients slimo gan ar reimatoīdo artrītu, gan vairogdziedzera slimību. Artrīts pie tam ir smagā formā – ar izteiktām deformācijām. Latvijā ko tādu grūti sastapt, bet tur tā ir ģenētiski iedzimta kaite. Interesanti, ka cilvēki salā ir ļoti draudzīgi. Keipbretonas sala ir gana liela, Juris Lazovskis ir vienīgais reimatologs visā šai provincē. Pie ārsta iedzīvotāji nāk kā pie drauga. Viņi uzticas, parunā par dzīvi un no sirds pilda ārsta rekomendācijas. Viņiem ir medicīnas apdrošināšana, nav jādomā, kur ņemt naudu, lai nopirktu zāles, kas ir dārgas arī Kanādā. Pie tam farmācijas firmām ir glābjošie plāni, un no to līdzekļiem zāles tiek sponsorētas pat tiem, kam medicīnas apdrošināšanas nav. Kanādā vieglāk pieejami bioloģiskie medikamenti; rindas pie ārstiem ir, bet, ja ir akūta nepieciešamība, pacientu pieņem uzreiz.
– Vai bijusi iespēja praktizēties vēl kādā zemē?
– Pagājušā gada pavasarī biju Grieķijā, kur piedalījos starptautiskajā konferencē, uzstājos ar prezentāciju. Tā kā rezidentūrai jāvāc punkti un tos dod arī par mutisku uzstāšanos, divatā ar grupas biedreni devāmies uz Atēnām. Pārsteigums bija tas, ka angļu valodā tur runāja ļoti maz, sesijas pamatā notika grieķiski, bija tikai viena ārzemju sēde, kurā prezentējām savu materiālu. Piedalījos arī divās praktiskās apmācībās, viena no tām bija sonogrāfija traumas pacientam, otra – plastiskās ķirurģijas pamati. Uz cūkādiņas mācījos skaisti sašūt defektus, kas veidojušies ādā. Par to ieguvu sertifikātu, un šīs zināšanas noteikti noderēs.
– Kādi ir tavi tālākie plāni?
– Esmu iesniegusi dokumentus rezidentūras programmā, ja tikšu savā izvēlētajā specialitātē, būs vēl pieci studiju gadi. Latvijas Universitātē rezidentu var uzskatīt par studējošu strādājošo, un ikdiena tad varētu būt tāda, ka darbs rit slimnīcā (pāris nedēļas vienā nozarē, pāris – citā) un mācību jomā visiem rezidentiem ir lekcijas un kopīgi semināri. Ja kļūšu budžeta rezidents, saņemšu rezidenta algu (būs divas obligātās dežūras mēnesī, par kurām atsevišķi netiks maksāts), varēšu veikt dežūras un saņemt par tām atsevišķu samaksu.
Kopumā manā izvēlētajā specialitātē uz trim rezidentūras vietām ir 16 pretendenti, citās specialitātēs konkurss ir vēl lielāks. Ļoti ceru šo budžeta vietu iegūt. Dokumenti ir iesniegti, komisija skaita punktus, augusta sākumā būs intervijas, augusta beigās tiks paziņoti rezultāti.
– Tomēr budžetā var arī netikt?
– Tā dažkārt notiek, jo studentu ir daudz, vietu – maz. Tāpēc jau cilvēki brauc uz ārzemēm. Arī no mana kursa vairāki savlaicīgi mācījās svešvalodas – vācu, spāņu. Viens dosies uz Somiju, izies rezidentūru tur un paliks uz dzīvi tur. Viņu uzskats – ja valstij neesam vajadzīgi, strādāsim citur.
– Vai esi Latvijas patriote?
– Es palikšu Latvijā. Daudzi par to brīnās, bet es citur dzīvot nemaz nevarētu. Jau tad, kad trīs nedēļas uzturējos Kanādā, sapratu, ka gribu ātrāk atpakaļ uz mājām. Mūsu cilvēki ir pelnījuši, ka paliekam un strādājam Latvijā. Daudzi mani ir atbalstījuši, tai skaitā cesvainieši, tantes vienmēr prasa, kā iet, vienmēr apliecina, ka nāks ārstēties pie manis. Lai jau nāk!
– Vai nākotnē sevi redzi kā ārsti Madonas novadā?
– Šobrīd izskatās, ka Madonā pēc manas specialitātes tuvākajā laikā vajadzības nebūs, darbaspēka šai jomā pietiek. Rīga savukārt mani nevilina, ir pat nedaudz apnikusi, jo ilgojos pēc klusuma un sastrēgumos sēdēt nevēlos. Starp citu, ģimenes medicīnas praksi šopavasar izgāju pie dakteres Initas Galejas Madonā. Divu nedēļu laikā sajutu, cik labi pēc darba dienas iekāpt mašīnā un viegli un vienkārši nokļūt mājās. Sastrēgumos nebija jāpavada garas stundas, pēc sešu gadu pieredzes Rīgā tas bija tik atvieglojoši!
Grūti teikt, kur dzīves ceļš aizvedīs pēc rezidentūras, bet zinu vienīgi, ka nevēlos dzīvot un strādāt Kurzemes pusē.
– Tu daudz mācies, daudz strādā. Kā sevi pasargā, kā atpūties?
– Pēdējos divos gados katru dienu jāmācās nebija. Pa dienu ritēja prakses slimnīcā, vakarus varēju veltīt savām lietām. Pēdējās trīs nedēļas pirms eksāmeniem – tad gan neko citu, izņemot mācības, neredzēju. Vienīgi pirms valsts teorētiskā eksāmena iepriekšējā vakarā aizgāju uz grupas "Baritoni" koncertu VEF kultūras pilī. Protams, zemapziņā domāju arī par mācībām, bet kaut mazliet uz divām stundām varēju no mācībām atslēgties. Eksāmenu nokārtoju labi, gala atzīmē saņēmu gaidītu un patiesi iepriecinošu vērtējumu. Par diplomdarbu saņēmu rektora atzinības rakstu. Darba tēma bija par plaukstas kaulu lūzumiem, divām ķirurģiskām metodēm un vēlīno rezultātu salīdzināšanu.
– Vai arī citos brīvajos brīžos labprāt klausies mūziku?
– Mans draugs spēlē kopā ar mūziķiem no grupas "Baritoni", spēlē basu grupā "Serenāde". Vasarā mums aktuāli ir laivu braucieni. Pirms divām nedēļām trijatā bijām braucienā no Daugmales līdz Svētā Meinarda un Nāves salai. Draudzenei tas bija milzīgs piedzīvojums, viņa spontāni bija piekritusi pievienoties un bija priecīga. Šogad plānojam vēl vismaz divus laivu braucienus. Vienu kopā ar Ingaru un Artūru Puncuļiem no grupas "Baritoni". Pērn kopā bijām trīs dienu izbraucienā pa Drīdža un apkārtējiem ezeriem, šogad plānojam braukt gar Igaunijas robežu un pa Latgali – Dagdas pusi. Mums ir saliekamā laiva, bez steigas atpūšamies, relaksējamies, dienu pavadām pie ūdens. Nakšņošana notiek teltīs, zupa tiek vārīta uz ugunskura, kaut neesmu ūdens cilvēks, laivu braucienus esmu iemācījusies izbaudīt. Interesanti, ka vakar laukos no manas mājas līdz Mūraloka tiltam izbridām Kujas upi. Sanāca divarpus kilometru garš pārgājiens gumijas zābakos (Kuja šobrīd ir samērā sekla), paskatoties apkārtni. Atradām vecu pastalu, neatvērtu 1988. gada skumbriju kārbu – ļoti izzinoši.
– Vai šovasar esi ieplānojusi arī darbu?
– Kā ārsts – stažieris esmu sākusi strādāt vienas no Rīgas slimnīcām uzņemšanas nodaļā. Tur pēc palīdzības nāk ne vien cilvēki ar akūtām problēmām, bet arī tādi, kam patiesībā būtu jāiet uz poliklīniku. Viņiem nav nekas steidzami palīdzams, piemēram, sāp trīs nedēļas veca trauma – sasitums. Šādā gadījumā uzņemšanas nodaļā palīdzēt īsti nevaram, līdz ar to sanāk, ka cilvēks ir atnācis un nosēdējis pāris stundas rindā, lieki patērējot ne vien savu laiku, bet arī paildzinot gaidīšanas laiku tiem, kas atnākuši ar akūtu problēmu. Lai cik daudz publiskajā telpā par atšķirībām, kad jāvēršas uzņemšanas nodaļā, kad – poliklīnikā, tiek runāts, cilvēki bieži to jauc, tā arī neizprot. Tāpat ir ar izvēli, kad saukt ātro palīdzību un kādos gadījumos – nē.
– Tu sevi esi apliecinājusi arī žurnālistikā, varēsi turpināt cilvēkus izglītot. Vai tev ir plāni šai jomā?
– Nekas nav beidzies, jo pēdējos gadus strādāju Latvijas Ārstu biedrības izdevumā "Ārsts.lv". Rakstu materiālus gan par sev tuvām tēmām, gan intervēju ārstus, kuru ikdiena ir ļoti noslogota. Tas nāk diezgan viegli, tāpēc labprāt iemaņas žurnālistikā likšu lietā arī turpmāk.
19.07.2019.