Beidzamos divus gadus, vērtējot Madonas sakoptākās mājas un skaistākos dārzus, ekspertu vidū tiek uzaicināta arī skolotāja GUNTA ZELTIŅA, kam vienmēr ir interesējis tas, ko cilvēki var izmainīt apkārtējā vidē. Ar zināšanām, ar darbu, ar izdomu, arī pieejamajiem resursiem.
Kad Madonā pirms vairākiem gadiem Gunta Zeltiņa uzņēmās iniciatīvu un sapulcināja domubiedrus, lai dotos uz Latvijas puķu draugu salidojumiem, braucienus atbalstīja arī pilsētas dome. Pēc tam domes speciālisti aicināja Guntu talkā, lai 2006. gada vasarā uzņemtu „Puķu draugus" Madonā. Arī mūsu saruna šoreiz – nevis par logopēdiju, kas ir viens no skolotājas Zeltiņas darba lauciņiem skolā, bet par draudzēšanos ar dārzu, ar puķēm, kas ir viņas vaļasprieks.
– Kā aizsākās attiecības ar „Puķu draugiem"?
– Tā nopietnāk – kopš mācījos Rīgā kursos pie ainavu arhitektes Gundegas Lināres. Skatoties TV, prātā palika ziņa par ainavu plānošanas kursiem. Pieteicās vairāk nekā 300 interesentu, bet man laimējās, jo man bija 16. numuriņš, un tā arī tiku uzņemta grupā. Mācības turpinājās no novembra līdz martam, un katru sestdienu bija jābrauc uz Rīgu. Noslēgumā saņēmu sertifikātu par kursa noklausīšanos, un nu es visiem saku, ka esmu sertificēta amatiere dārza plānošanā.
– Kas tolaik tevi pamudināja mācīties – savas mājas apkārtnes, dārza pārveidošanas iecere?
– Jā, tad jau mūsu ģimenei bija māja, dārzs. Kursu noslēgumā bija jāsagatavo projekts savam dārzam. Mums mācīja gan uzmērīšanu, gan augu izvēli. Kad ir pārveidošanas projekts, tad vienā jaukā pavasarī vairs nav bail iebraukt dārzā ar buldozeru. Vajadzēja no daudz kā atsacīties – drazu, koku un akmeņu sanāca vai trīs kravas. Pēc „kultūras slāņa" izvešanas varēja ķerties pie ideju īstenošanas. Nekāda piemājas dārza vairs nav, dārzeņi aug laukos. Toties ir puķu dārzs savam priekam.
Iegūtās zināšanas lika izmainīt visu, kas dārzā bija redzams. Noplanējām laukumu, izveidojām terasi, iebraucamo ceļu – pilnīgi citā vietā, lai netraucē kaimiņu mājai. Pirms tam pie mājas bija nedaudz puķu. Izņēmām daudz krūmu un veco ābeļu. Veidoju dārzu pēc šāda principa – ir jābūt priekšdārzam, kas ir atvērts pilsētai, bet pārējā platība dalās saimnieciskajā zonā, atpūtas zonā. Svarīgs ir dzīvžogs, kas dārzu ierobežo.
– Tātad tas vairs nebija amatiera projekts?
– Kursos mums stāstīja, ka ir vairāki plānošanas veidi, amatieri parasti plāno dārzu vai nu ar „peldošajām pankūkām", kas ir nepiesaisītas puķudobes zālājā, vai pēc „izbirušo zirņu principa", kad katru puķīti kaut kur iestāda zālājā un vēlāk ir problēmas ar appļaušanu un ravēšanu. Tāpēc ainavu arhitektūras interesenti mācās apvienot dobes, mācās tās piesaistīt dārza malām un vidū neko nedarīt – lai paliek zaļš mauriņš. Kad skaistu stādu nopērk amatieris, viņš ilgi domā, kā un kur to iestādīt, lai pats redzētu, lai kaimiņš redzētu un lai vēl no ielas būtu saskatāms. Beigās – iestāda zālāja vidū. Gundega Lināre mums iegalvoja, ka vispirms ir jāatsakās no augiem zālājā, jo tas apgrūtina kopšanu. Ar laiku dārzu saimnieki iemācās novērtēt mulču, lai nebūtu jāravē. Ļoti daudz iespēju ir apgaismošanai, jo apgaismes ķermeņi ir tik dažādi – ne tikai lampiņas un lukturīši, bet arī tādi kā jāņtārpiņi, ar ko var iezīmēt taku uz pirtiņu.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 19.04.2008.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto