Ar nākamo mācību gadu Madonas pilsētas 1. vidusskolas skolotāja, skolēnu koru – Dziesmu svētku laureātu – vadītāja, Ļaudonas pagasta jauktā kora diriģente AINA MIEZĪTE ir nolēmusi mainīt dzīvesvietu un darbu uzsākt Rīgā. Pēc 29 gadu atdevīgas kalpošanas vienā darbavietā tā diriģentei nav bijusi viegla izvēle, bet šoreiz svaru kausi nosvērušies par labu personiskajai dzīvei, ģimenei.
– Būtu lieki teikt, ka Madonas cilvēki – skolēni, viņu vecāki, visi kolektīvi, kuros strādāju, – man ir ļoti mīļi, – tiekoties redakcijā, atzīst Aina Miezīte. – Esmu izlutināta ar uzmanību, smaidiem un komplimentiem. Tā tas ir bijis ilgstoši, un par to esmu pateicīga Visaugstākajam. Dzīvē ir bijuši gaišāki un tumšāki brīži, bet darbam ne laiku, ne veselību neesmu taupījusi. Ar kolektīviem esmu saradusi, un visi to zina. Tomēr, ja kaut ko gribi savā dzīvē mainīt, ir arī jāzaudē.
– Vai ir skaidrs, kas turpinās diriģenta darbu ar Madonas skolu koriem un Ļaudonas pagasta kori?
– Divus skolas korus pārņems Madonas mūzikas skolas diriģente Ija Voiniča, ar zēnu kori strādās Aleksandra Lāce. Ļaudonas pagasta korim diriģentu vēl meklējam. Rajona virsdiriģents Jānis Baltiņš šo to ir noskatījis Rīgā.
– Kādi plāni darba ziņā ir pašai?
– Esmu iecerējusi strādāt Rīgas Centra humanitārajā ģimnāzijā. Tur man būs divi kori, diemžēl 3. pakāpes kolektīvi, tā ka nākamie skolu jaunatnes Dziesmu svētki tiem var būt problemātiski. Piedāvājumu Rīgā bija padaudz, bet ņēmu vērā dzīves apstākļus, to, kā varēšu uz skolu izbraukāt. Dzīvesvietas maiņa, protams, nav vienkārša, bet, apsverot visus „par" un „pret" (bērni ir Rīgā, Rīgā dzīvo mana mīlestība), notika izvēle. Priecājos, ka esmu varējusi izdarīt ko tomēr tik radikālu.
– Vai atvadīšanās no skolotāju kolektīva jau notikusi?
– Bija atvadu pasākums Madonas pilsētas 1. vidusskolā; ģimnāzijā vēl pakavēsimies pēc izlaiduma 20. jūnijā. Skolā saņēmu daudz labu vārdu, priecājos, ka tos kolēģi pateica, dzīvai esot. Parasti latvieši labos vārdus taupa kapu runām. Man teica, ka gaidīs ciemos, bija mīļi un sirsnīgi. Skolā, vienā darbavietā, esmu nostrādājusi 29 gadus, un tā šoreiz ir apstākļu sakritība, ka turpmāk dzīvošu Rīgā. Ir nostrādājis cilvēciskais faktors – ģimene, bērni. Tāds laiks, ka nedaudz bija jāpadomā par sevi. Vecākais dēls Andis augustā atgriezīsies no Londonas, kur studēja teoloģiju, jaunākais dēls Kalvis strādā par bārmeni Rīgā, tirdzniecības centrā „Mols".
– Esat ļoti ģimeniski, turaties kopā?
– Darbs vienmēr likts pirmajā vietā, bet principā par ģimeniskumu varu piekrist. Saites ar radiem īpaši uztur mana mamma. Priecājos, ka arī viņa beidzot sāk noskaņoties Rīgai. Visas attiecības ir jākopj, un mēs ar mammu esam kā draudzenes. Tā nav bijis vienmēr, to atklājām ne tik sen – katra mācējām paiet pretim otrai. Mātes-meitas attiecībās nereti dominē tas, ka gribas pamācīt, bet iegūt drauga statusu ir ļoti liela vērtība. Tā cenšos izturēties arī pret saviem dēliem. Nevis didaktiski mācīt, bet tai brīdī iekost mēlē. Tas nav viegli, jo gribas taču to otru pasargāt, bet no šī instinkta izveidojas pārākuma poza, ka tu man esi bērns visu mūžu. Jo ātrāk nabas saiti ar bērnu pārraujam, atbrīvojam viņu, jo abām pusēm ir vieglāk.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 20.06.2009.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto