Valsts policijas reģionālās reformas rezultātā tika ievērojami samazināts personāls, kas mūsdienu sabiedrībā, šķiet, vairs nav jaunums, bet gan jau ierasta lieta. No vienas puses, tas varbūt ļaus optimizēt policijas darbību, meklēt jaunus risinājumus, taču – no otras – žēl atvadīties no spējīgiem, prasmīgiem darbiniekiem. Madonas rajona policijas pārvalde (RPP) nav bijusi izņēmums, un kopš 1. septembra tā iekļauta Vidzemes reģiona pārvaldē. Uz sarunu par aizvadītajiem darba gadiem, izjūtām pēc štatu samazināšanas un nākotnes plāniem aicināju līdzšinējo Madonas RPP ceļu policijas priekšnieku Gunāru Latkovski.
– Pirmajā decembrī apritētu 15 gadu, kopš strādāju ceļu policijā, kopumā policijā esmu nostrādājis 21 gadu. Iepriekš strādāju apsardzē un izmeklēšanā. Strādājis visus šos gadus esmu no sirds, kaut kā, pavirši darīt nemīlu. Samazināšana, protams, ir sāpīga. Pats aiziet noteikti vēl nebūtu sadūšojies. Ja Latvijas likumos pensijas vecums policijā strādājošajiem būtu par 5-7 gadiem lielāks, tad gan uzreiz būtu devies pensijā, jo labāk tā, nekā nokļūt Strenčos. Fiziski to būtu iespējams izturēt, bet ne garīgi. Nervu slodze ir patērēta pārāk liela. Mans paziņa reiz teica, ka neaizvietojamu cilvēku nav, tie, kas tādi jūtas, guļ kapos, – mazliet ar sarkasmu atzīst Gunārs Latkovskis.
– Tātad esat viens no tiem, ko skāris reformas grieziens.
– Manā gadījumā, īstenībā bija tikai šī iespēja, jo esmu pensijas vecumā. Tā nu esmu tur, kur esmu. No vienas puses, šādi ir vieglāk, jo pats noteikti vēl būtu strādājis arī turpmāk. Ceļu policijā no darba tika atbrīvots vēl viens kolēģis, kopumā policijas pārvaldē – vairāki. Varētu teikt, ka tie, kuri šobrīd ir atlaisto skaitā, tomēr būs laimīgāki par tiem, kas paliek strādāt, jo algu ziņā, sākot ar septembri un arī pēc jaunā gada, varētu būt bēdīga situācija. Tā kā mums pensiju aprēķinās, ņemot vērā pēdējos piecus gadus, iztikšana vēl būs kaut cik normāla. Bet tiem, kam pensijas atskaite sākas no šā brīža, šaubos, vai tur kas lādzīgs sanāks. Varētu pat būt, ka šajā sakarā esmu ieguvējs.
– Vai tiem, kas palikuši strādāt pēc reformas, nebūs grūtāk darīt darbu skaitliskā apsvēruma dēļ?
– Domāju, ka tā bija reforma reformas pēc. „Augšā" esošās pārvaldes un kabineti palika pilnā sastāvā, viņus nekādas reformas neskāra. Reforma tika īstenota uz rajonu pārvalžu rēķina. Reāli strādājošo palika mazāk, bet visādu „papīru rakstītāju" skaits nemainījās. Darba un drošības ziņā Latvijā tas ir tikai zaudējums. Arī iedzīvotājiem ir nodarīts zaudējums. Nav taču noslēpums, ka patlaban finansiālās problēmas pamudina uz dažādiem noziegumiem. Tūlīt arī dienas kļūs īsākas, tumšākas. Ziema jau tā būs grūts periods, daudzi saskarsies ar problēmām nomaksāt komunālos pakalpojumus, apkuri. Baumu līmenī ir izskanējusi doma, ka cilvēkiem, kam sastādīti administratīvie protokoli, būs jābrauc uz Valmieru, lai protokolus izskatītu un pieņemtu lēmumus. Nedomāju, ka visi būs tik apzinīgi, lai, piemēram, no Varakļāniem brauktu uz Valmieru. Var teikt, ka liela daļa labāko un gudrāko darbspējīgo iedzīvotāju jau ir prom. Kas tad ir palikuši? Laukos vairs ir gandrīz tikai tie, kas nestrādā un dzer. Tie, kas nevar un negrib nekur aizbraukt. Vai viņi pelnīs mūsdienu jaunatnei pensiju, veidos uzkrājumu fondus? Protams, ka ne. Vismaz man tā šķiet. Ja reforma būtu risinājusies normālā ceļā, šāda situācija neveidotos.
– Noteikti arī turpināsit sekot līdzi notiekošajam Madonā un apkārtnē?
– Esmu jau pieradis rūpēties, uztraukties par mūsu sabiedrību. Tajā pašā laikā arī sāpīgi, ka nevienam vairs nevajag pieredzi. Zināšanas, ko iegūst teorētiskā ceļā, ir tikai viena trešdaļa no tā, kas vajadzīgs ikdienas darbā. Jau pieredzējušiem darbiniekiem pārējās divas trešdaļas nāk automātiski. Katra situācija ir citādāka, un kopējas receptes darbam policijā nav.
– Vai jūsu bērni arī izvēlējušies iet tēva pēdās?
– Tomēr ne. Vecākā meita Evija ir angļu valodas pasniedzēja universitātē, vidējā meita Linda strādāja par sociālo pedagogu divās skolās, tagad – tikai vienā, jaunākā meita Santa jau pāris gadu strādā televīzijā. Linda vienubrīd gan to gribēja, bet viņas tagadējā profesija savā ziņā arī ir saistīta ar policijas darbu: nelabvēlīgās ģimenes, pārkāpumi, sarunas, tas viss saistīts ar darbu nepilngadīgo lietu inspekcijā. Ģimenē sakām paldies Dievam, ka meitas jau uzsākušas savu dzīvi. Viņas vairs nav jālaiž skolā vai augstskolā. Pat nezinu, kā šo laiku lai pārcieš daudzbērnu ģimenes, kurās bērni vēl ir skolas vecumā.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 12.09.2009.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto