– „Neskatieties zvaigznēs. Nesapņojiet. Skatieties uz kājām, lai nepakluptu. Kur aizlido sapņotāji? To mēs nezinām. Tik augstu mēs neredzam. Mums nav laika viņus meklēt virsotnēs. Mums ir jāpriecājas par to, kas mums ir, nevis par to, kas mums varētu būt. Pat, ja noticētu…" – tā savā radošajā darbā raksta Madonas pilsētas vidusskolas 8. c klases audzēkne ĒRIKA LĪNA RIVSENIECE.
Aicinot Ēriku uz sarunu, vēlējos noskaidrot, ko jauniete dara vasaras brīvlaikā, cik aktīvi un radoši piepilda savu laiku. Ērika nāk no kuplas ģimenes, turklāt kaut nedaudz ir iepazinusi dzīvi un iespējas Dānijā.
Vai pasauli apceļo arī šovasar?
– Vasarā esmu uz vietas – man, abām māsām un brālim ir dažādas nometnes, ejam uz treniņiem, nav laika nekur braukt, – atbildi iesāk Ērika. – Gribētos gan apciemot Dāniju – kādus divus gadus neesmu tur bijusi, būtu interesanti paskatīties, kas jauns.
Ģimenē dažreiz mums, bērniem, iet jautri, ir arī saspringtākas situācijas. Madonā ir labi tas, ka bērniem un jauniešiem tiek piedāvātas daudzas un dažādas brīvā laika nodarbes. Līdz ar to katram ir, ar ko aizpildīt savu laiku. Brālis darbojas vieglatlētikā, mācās mūzikas skolā un apmeklē treniņus sporta dejās, māsas arī dejo sporta dejas. Es kādu brīdi pamēģināju, bet sapratu, ka sporta dejas īsti nav mans vaļasprieks.
– Kam vairāk velti savu brīvo laiku?
– Vasarā katru dienu eju uz treniņiem. Tikai šobrīd ir neliela pauze, jo, braucot ar mopēdu, nokritu un guvu traumu. Biju plānojusi sestdien doties uz Jelgavu, kur notiks Baltijas valstu komandu čempionāts vieglatlētikā, nu nekā. Jau ceturto gadu trenējos vieglatlētikā pie trenera Aleksandra Krauklīša. Mani aizrauj lekšanas disciplīnas – augstlēkšana, kārtslēkšana, tāllēkšana.
Nesen piedalījos un atgriezos no Latvijas simtgades Dziesmu un Deju svētkiem. Biju kopā ar Jāņa Norviļa Madonas mūzikas skolas kokļu ansambli. Spēlējām kokļu koncertuzvedumā „Stīgo brālīt, stīgo māsiņ!" Dailes teātrī. Jaunajā mācību gadā turpināšu mācības Madonas mūzikas skolas kokles klasē pie skolotājas Ineses Ābolas. Kad iestājos skolā, gribēju spēlēt klavieres, bet mani novirzīja uz koncertkokli. Tas ir latvisks instruments, un, kad dāņu draugi prasa, ko mūzikas skolā spēlēju, nevaru pat pateikt, jo tāda vārda kā kokle dāniski nav. Tad sūtu bildes, lai redz. Mans vieglatlētikas treneris ir mazliet greizsirdīgs uz mūzikas skolu, viņam īsti nepatīk, ka laiku veltu koklei. Ja man ļautu izvēlēties, iespējams, arī pati brīvajā laikā ietu tikai uz vieglatlētikas treniņiem. Tomēr daudzpusībai ir nozīme.
– Vai iepriekš biji piedalījusies Dziesmu un Deju svētkos?
– Tie bija mani pirmie Dziesmu svētki. Gāja labi, madonieši visi bijām apmetušies Rīgas Valsts 3. ģimnāzijā. Mums bija arī balle, kurā spēlēja Madonas pūtēju orķestris. Svētku laikā daudz nekur nestaigājām, dzīvojām savā ritmā, bija ļoti interesanti. Novērtēju svētku organizāciju, arī milzīgo mēģinājumu slodzi, kas bija jāiztur dalībniekiem. Mums bija vieglāk, jo koklētājiem koncerts un mēģinājumi notika telpās, savukārt dejotāji un koristi rāvās pa karstumu. Ar koklētāju ansambli gribētu piedalīties arī nākamajos Dziesmu un Deju svētkos, tas ir to vērts.
– Kādu laiku esi dzīvojusi ārzemēs. Pastāsti par šo periodu!
– Esmu dzimusi Latvijā, bet trīs gadu vecumā kopā ar vecākiem pārcēlāmies uz dzīvi Dānijā. Dzīvojām nelielā pilsētiņā pie Koldingas, tur uzsāku mācības skolā. Sākumā bija grūti, jo ģimenē runājām latviski. Mājās televīzijā daudz skatījos vācu multfilmas un tādā veidā biju apguvusi vācu valodu, kas atviegloja iejušanos skolā. Pedagogi palīdzēja, un ar laiku apguvu arī dāņu valodu. Trīs gadus mācījos skolā, kur bijām visi ārzemnieki, pēc tam gadu mācījos vietējā dāņu skolā. Kad kopā ar ģimeni atgriezāmies Latvijā, mācības 5. klasē uzsāku Madonas pilsētas 1. vidusskolā.
– Kā bija iejusties šeit?
– Skolas maiņa bija kā jaunas dzīves sākums. Visu varēju sākt no jauna – skolas biedru iepazīšanu un sevis atklāšanu citiem. Sākumā biju ļoti uztraukusies, jo nemācēju tik labi rakstīt, runāt latviski kā citi. Bet skolotāja un klases biedri palīdzēja. Bija jauka atmosfēra, varēju ātri iejusties un būt priecīga. Sekmes šobrīd varētu būt arī nedaudz labākas, bet kopumā esmu apmierināta. No mācību priekšmetiem ļoti patīk latviešu valoda, literatūra, angļu valoda un valodas vispār.
– Kas vairāk patīk pie mums un kas no redzētā – dāņu skolās?
– Tur nebija tik daudz svētku, skolēni nepucējās, nebija 1. septembra kā Zinību dienas un priekšnesumu. Dānijā bija tikai mācības, ekskursijās nebraucām, klases dzīves kā tādas arī nebija. Šeit ir daudz interesantāk, skola aizrauj. Kopā ar klasi gatavojamies dažādiem pasākumiem, man ļoti patīk piedalīties, veidot priekšnesumus.
– Vai atceries arī dāņu valodu?
– Atceros. Nesen pie mums ciemos bija atbraukuši tēta draugi no Dānijas, tad viņiem izrādījām Madonu, stāstījām, rādījām. Tētis grib, lai es neaizmistu dāņu valodu, jo tā dzīvē var noderēt. Dāņiem pie mums ļoti patika. Patika miers un nelielā pilsēta. Tas, ka viss ir uz vietas – bērni var iet uz visām skolām paši, nav jāved, jāseko līdzi, jo viss ir pa rokai.
– Vai esi jau izlēmusi, ko darīsi pēc 9. klases?
– Man ir plāns pēc 9. klases iet uz ģimnāziju. Palikt Madonā, jo jāpabeidz arī mūzikas skola un negribas tik ātri atvadīties no vieglatlētikas trenera. Sportā ir savi normatīvi, kas jāizpilda, tas prasa treniņu apmeklējumu vismaz trīsreiz nedēļā. Es cenšos uz treniņiem iet katru dienu. Kopā ar draugiem vakaros nedaudz arī skrienu, slodze man ir nepieciešama. Kādas rakstura īpašības tas uztrenē? Tas palīdz mērķtiecībai, cenšos visu paveikt labāk nekā citi. Vienlaikus cenšos citiem arī palīdzēt.
– Vai vasarā lasi arī grāmatas?
– Šovasar esmu izlasījusi piecas grāmatas. Grāmatas ikdienā man ļoti patīk, tās ir kā filmas, kurām pati varu izdomāt tēlu izskatu, nākamos soļus. Pēdējā laikā daudz lasu kriminālromānus, patīk detektīvi. Obligātās literatūras skolā šogad nebija. Bija ieteikums izlasīt Jauno Derību, bet to vēl neesmu paguvusi izdarīt.
– Vai Bībeli nedaudz esi kādreiz lasījusi, kaut nedaudz esi pazīstama ar kristietību?
– Mana vecāmamma Marianna Rivseniece ir ļoti ticīgs cilvēks, bet es ikdienā tam īsti nepievēršos. Vecāmamma dzīvo Varakļānos, es bieži pie viņas braucu un palieku kādu brīdi tur. Tad ejam uz baznīcu, daudz runājam, palīdzu arī dārza darbos. Viņa mani ir iedvesmojusi, jo jaunībā bija ļoti aktīva, uzņēmīga, daudz paveica. Par viņu tika rakstīti apraksti avīzēs. To uzzināju, kad sociālajās zinībās izstrādāju zinātniski pētniecisko darbu un pētīju dzimtas koku. Pie vecāsmammas daudz lasu grāmatas, televizoru neskatos, vecmāmiņai ir liela bibliotēka, to lasu. Kā jau visas vecāsmammas, viņa mūs lutina ar gardiem ēdieniem, gatavo izcilus marinētos gurķīšus, ķīseļus, ievārījumus.
Otra vecāmamma dzīvo Murmastienē, viņa ir ļoti aizņemta, nodarbojas ar lauksaimniecību, strādā pastā. Par viņu dzimtas kokā rakstīju mazāk, jo apraksts bija jāveido par vienu no tuviniekiem.
– Kā sevi redzi nākotnē profesijas ziņā?
– Nākotni ceru saistīt ar sportu, vismaz to saglabāt kā hobiju ikdienā. Par profesiju vēl īsti neesmu izlēmusi. Pirmais uzdevums būtu pēc 9. klases iestāties ģimnāzijā. To gribēju izdarīt jau pēc 7. klases, bet, tā kā nesen uz Madonas skolu biju atnākusi, to pamest tik ātri negribējās.
Augustā vēlos nolikt braukšanas eksāmenu ar mopēdu, iegūt pirmās braukšanas tiesības. Nesenais kritiens mani neapturēs, jo ātrums man patīk un vēlos kādreiz iegūt arī braukšanas tiesības ar automašīnu. Esmu azartiska. Skolas laikā „Erasmus +" projekta ietvaros bijām Austrijā. Pirmo reizi tad lidoju ar lidmašīnu, sākumā biju nobijusies, jo no augstumiem ir nedaudz bail, bet viss izrādījās labi. Esmu braukusi arī ar kuģi, bet tas nelikās tik interesanti, jo bija man nedaudz par lēnu.
Austrijā paskatījāmies, kāda ir jauniešu pieredze šīs valsts skolās. Izskatījās, ka viņiem ir stingrākas prasības, ātrāk jāsaprot, ko vēlas. Vēl ievēroju, ka austrieši lielu uzmanību pievērš apkārtējai videi. Viņi daudz staigā kājām, visur ir gājēju pārejas, lai būtu droša satiksme. Patika, ka uzmanība tiek pievērsta tam, lai nepiesārņotu un rūpētos par dabu. Mums tas nav tik izteikti, bet vajadzētu, lai apkārtne un tīra vide arī Latvijā būtu svarīga ikkatram.
Ērikas Līnas Rivsenieces miniatūra „Pašportrets"
Pieeju pie spoguļa un veros sev acīs. Tik daudz skaistu atmiņu pazib, un liekas – sevi vairs nepazīstu. Pirms brīža biju maza meitenīte, kurai mati divās bizītēs, bet tagad? Tagad sevi redzu pelēkā, lielā džemperī, tumšos džinsos, izlaistiem matiem un nopietnu seju. Katru dienu skrienu no skolas uz skolu, lai paspētu, lai izpildītu pienākumus. Nav laika apstāties un uzsmaidīt. Skolā, savās otrajās mājās, es pavadu daudz laika; šeit arī rodas manas labākās atmiņas, kuras neizprotamā veidā iespraužas tukšajās rutīnas spraugās.
Šodien atkal skrienu uz skolu ar divām milzīgām somām. Aizelsusies ieskrienu fizikas stundā un apsēžos savā solā. Pēc neilga laika atceros – ak, aizmirsu sagaidīt draudzeni, kā biju solījusi. Bet kur tad viņa ir? Nekur neredz… Turpinu klausīties skolotājas stāstā par sev neizprotamām ultraskaņām un infraskaņām, kad pēkšņi pa durvīm iesoļo viņa – mana draudzene. Jau pēc sejas izteiksmes noprotu, ka starpbrīdī stāstīs savu piedzīvojumu.
Atskan zvans, un mēs visi burtiski izskrienam ārā no klases. Draudzene pieskrien man klāt un sāk stāstu. Kā viņa gājusi uz ezeru, lai pārbaudītu, cik biezs ledus ir uzsalis. Kā spērusi pirmo soli, un ledus ar milzīgu blīkšķi ielūzis, un viņa ar visiem jaunajiem zābakiem iekritusi ezerā. Tāpēc jau devusies tos pārvilkt un nokavējusi stundu. Notikumu iemūžinājusi savā telefonā, jo gribējusi parādīt arī man. Pasmaidu un pilnībā aizmirstu par saviem smagajiem dzelžiem, kas pieķērušies kājām…
Šādas atmiņas izgaismo manu pelēko albumu un dod spēku. Šīs atmiņas ir ar maigu, gaišzilu apmalīti un dod siltuma izjūtu.
Nu atkal stāvu, domās iegrimusi, pie tā paša spoguļa. Pašai nemanot, manī uzplaucis smaids, un acīs pamanu mazas meitenītes prieku.
Atmiņām ir paliekoša vērtība, tās veido mūsu personību, iepriecina grūtos brīžos. Ja arī kādreiz kas aizmirstas, neuztraucies! Tavs domu albums turpinās…
20.07.2018.