ĀRIS VILŠĶĒRSTS ir Madonas novada pašvaldības izpilddirektors. Pirms tam kopš 1995. gada, respektīvi, brīža, kad šāds amats pilsētā vispār tika radīts, ir bijis Madonas pilsētas domes izpilddirektors. Šo gadu laikā Madonas pilsēta ir piedzīvojusi daudz pārmaiņu gan sava vizuālā izskata, gan statusa ziņā. Rajona centra pilsētas statusu ir nomainījis trešā lielākā Latvijas novada centra statuss. Par to, kāds Madonas novada domē ir bijis pirmais pastāvēšanas gads un kāds tas ir bijis, salīdzinot ar posmu pirms administratīvi teritoriālās reformas, vaicājām Madonas novada domes izpilddirektoram.
– Vai tagad, pēc gada atskatoties, esat apmierināts ar to darbu, kas noritēja, veidojot Madonas novadu, un vai viss iecerētais ir izdevies?
– Esam realizējuši tādu reorganizācijas formu, kāda tā tika paredzēta. Protams, neviena no pašvaldībām lielā sajūsmā par reformu nebija, jo katra bija pieradusi pie patstāvības, tādēļ bija jāmeklē pēc iespējas saprātīgāks variants, kas vienlaikus arī novestu pie tiem mērķiem, kurus ar reformas palīdzību vajadzētu sasniegt – mazāk naudas tērēt pārvaldes funkciju realizēšanai, nepasliktinot pašvaldības pakalpojumu kvalitāti iedzīvotājiem. Lieta, ko nācās realizēt citādāk, nekā reorganizācijas projektā paredzēts, saistās ar pārvalžu patstāvību. Katra pagasta pārvalde skaitās kā patstāvīga iestāde, kas VID reģistrēta kā nodokļu maksātājs. Tām ir savi budžeti un iespējas risināt tos jautājumus, kurus saskaņā ar likumu tās var risināt. Diemžēl saistībā ar Eiropas fondu līdzekļu piesaisti mums daudzas lietas nācās centralizēt, jo projektos, kurus piesaka pašvaldība, par „pašvaldību" tiek uzskatīta novada administrācija, nevis pagasta pārvalde, līdz ar to visa kontrole, finansējuma apgrozība tiek novirzīta caur domes administrāciju, kas varbūt atvieglo darbu pārvaldei, taču rada papildu noslodzi un darba apjomu mums. Rodas arī nedaudz paradoksāla situācija, ka decentralizācijas vietā mēs tagad saņemam vēl lielāku centralizāciju. Iespējams arī, ka ministrijām vēl īsti nav priekšstata par to, kā strādāt ar tādiem lieliem novadiem, kāds ir Madonas.
– Veidojot Madonas novadu, tika izzināta situācija visās pašvaldībās, kuras ietilpst novadā. Vai šajā procesā atklājās pārsteigumi?
– Situācija pagastos bija atšķirīga. Vēl tagad ik pa laikam izpeld lietas, par kurām var tikai pakasīt galvu, brīnoties, kā kaut ko tādu var sastrādāt. Darbu nedaudz atvieglo tas, ka mums ir tiešā sistēma, kas ļauj kontrolēt darbu pārvaldēs. Jebkurā laikā varam paprasīt dokumentus, pārbaudīt lietas un redzēt, kā tas vai cits jautājums konkrētajā pārvaldē tiek risināts. To darām gan saskaņā ar iedzīvotāju sūdzībām un iesniegumiem, gan veicam plānveida pārbaudes.
– Vai kādā no novada pašvaldībām ir vērojams noskaņojums, kas liecinātu par vēlmi atdalīties?
– Šobrīd nav. Gluži pretēji, esmu no viena otra pārvaldnieka dzirdējis, ka viņi novadā jūtas kā ieguvēji. Tas attiecas gan uz iespējām realizēt attīstības projektus, kuri pagastiem vieniem pašiem nebūtu pa spēkam, gan, piemēram, uz sociālo palīdzību, jo novadā naudas daudzums, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, pagastu, salīdzinot ar pirmsreformas periodu, ir audzis, savukārt, pilsētai tas ir nedaudz mazinājies.
– Šad un tad nākas dzirdēt, tai skaitā lasīt laikraksta mājas lapā pie atsevišķiem rakstiem komentārus, ka novada domes administrācija ir uzpūsta, pārāk labi atalgota un darbavietā nodarbojas ar kafijošanu. Kā jūs uztverat šādus izteicienus?
– Tos cilvēkus, kuri tā uzskata, varu tikai uzaicināt uz domi – apstaigāt ēku un kabinetus. Bezdarbībai mums vienkārši nav laika. Darba temps ir krietni pieaudzis, un, ja vakaros kādam sanāk iet gar domes ēku, tad var redzēt, cik daudzos logos vēl pēc darba laika deg gaisma. Man prieks, ka darbinieki vairumā gadījumu ir sava darba patrioti un saprot, ka darbs par spīti grūtajiem apstākļiem ir jāpadara. Kas attiecas uz darba samaksu, saskaņā ar likumu līdz 15. jūlijam tiks publicēta amatpersonām izmaksātā alga. Tad iedzīvotāji varēs redzēt, cik katra amatpersona saņem, pie viena salīdzināt ar situāciju citos novados un secināt, vai atalgojums ir uzpūsts vai nav.
– Kad šķita interesantāk strādāt – 1995. gadā, kad tikko bijāt kļuvis par Madonas pilsētas domes izpilddirektoru, vai pašlaik, vadot novada domes administrāciju?
– Droši vien tolaik, jo tas bija kaut kas jauns. Daudzas lietas bija jārisina pilnīgi no nekā, un darbā netrūka arī jaunrades procesa.
Deviņdesmito gadu sākumā, pēc neatkarības atjaunošanas dažus gadus nodarbojos ar zemkopību, taču tuvāks un saprotamāks šķita vadības darbs, jo iepriekšējo 10 gadu laikā padomju saimniecības direktora amatā biju guvis neatsveramu pieredzi. Tolaik šāds amats domē vēl tikai tapa un uz to tika rīkots konkurss. Pieteicos, jo darbs šķita interesants. Katram cilvēkam patīk, ja viņš var kaut ko labu paveikt citu labā. Tiesa, pašvaldības darbā atzinību par kādu labi padarītu darbu, kas vairumā gadījumu ir kolektīva darba rezultāts, dzirdam reti, taču ar to ir jāsamierinās.
Man nekad nav bijis neērti, tiekoties ar citu pilsētu pārstāvjiem, teikt, ka esmu no Madonas. Saistībā ar darba jautājumiem ir nācies apmeklēt ļoti daudzas Latvijas pašvaldības, un es ar pilnu pārliecību varu apgalvot, ka mums nav, par ko kaunēties. Kaut vai viens piemērs – valdības programmas par pāreju no mazuta uz vietējo kurināmo sākās salīdzinoši nesen, taču mēs šo jautājumu sākām risināt jau 1998. gadā. Arī saistībā ar māju apsaimniekošanu esam ļoti labā situācijā. Vairums māju ir nodotas īpašnieku pārziņā, un viņi par savu īpašumu var lemt paši. Šie ir daži no tiem pozitīvajiem pasākumiem, kuros pašam ir nācies līdzdarboties, un par paveikto jūtu gandarījumu.
– Jūs esat dzimis Bauskas rajona Iecavas pagastā. Kādi dzīves līkloči no Zemgales līdzenumiem atveda uz Vidzemi?
– Laikam jau esmu tāds Latvijas mēroga kosmopolīts, lieli attālumi mani nekad nav baidījuši. Pēc Misas astoņgadīgās skolas absolvēšanas viens pats devos uz Priekuļiem, kur iestājos Priekuļu lauksaimniecības mehanizācijas tehnikumā. Tad arī notika pirmā saskarsme ar Madonas rajonu, jo aizvadīju 3 mēnešus ilgu praksi padomju saimniecībā „Degumnieki". Pēc tehnikuma beigšanas un dienesta dažus gadus nostrādāju dzimtajā Bauskas pusē, vēlāk iestājos Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Lauksaimniecības mehanizācijas fakultātē. Sadales kārtībā 25 gadu vecumā nonācu padomju saimniecībā „Barkava". Lēciens no vienkārša studenta uz lielas saimniecības direktora krēslu bija eksperiments. Pašam vēl nav īsti skaidrs, kādēļ šim amatam izvēlējās ņemt cilvēku no malas, acīmredzot, kolektīvā nebija īsti vienprātības par to, kam jāvada saimniecība pēc iepriekšējā direktora Pētera Eglona nāves.
– Kā kolektīvs jūs pieņēma?
– Iesākumā gāja dažādi, taču saimniecībā strādāja labi speciālisti un darbinieki, ar kuriem kopā saimniecībai izdevās sasniegt ļoti labus rādītājus. Ja nemaldos, pat bija parēķināts, ka viens barkavietis ar gaļu nodrošina vairāk nekā 20 cilvēku, bet ar pienu – 14.
– Kādas ir izjūtas, raugoties uz to, kas ar šīm saimniecībām notika pēc neatkarības atgūšanas?
– No vienas puses, protams, ir žēl, ka dominēja vēlme, īpaši neizvērtējot, atdot katram to, kas viņam pēc vidējā aritmētiskā pienācās, līdz ar to zeme tika sadalīta mazos kriksīšos, daudz ko izvazājot. Tagad tiek pieliktas lielas pūles, lai kaut daļu no tā visa atjaunotu. Vienlaikus man ir prieks, ka Barkavas pusē zemkopības un lopkopības tradīcijas ir saglabājušās un joprojām tur ir spēcīgas zemnieku saimniecības.
– Kas palīdz novirzīt domas no darba un gūt atslodzi?
– Pēdējos gados pirmajā vietā noteikti ir sēņošana, kas ir mans lielākais vaļasprieks. Arī vakar biju iegājis mežā un lasīju gailenes, kas tagad sausajā laikā ir nedaudz pakaltušas, taču sēnes mežā ir.
Kādreiz nodarbojos arī ar kordziedāšanu. Iespējams, to arī kaut kad atsākšu. Ikdienā atslodzi gūstu no vienkāršām lietām. Pastaiga mežā, zālāja pļaušana, kas reizē arī sniedz nelielu gandarījumu un padarīta darba izjūtu.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
AGRA VECKALNIŅA foto