Pēc skolu un augstskolu gaitām lielu daļu jauniešu vilina lielpilsētu sniegtās iespējas un straujais dzīves ritms, tāpēc vienmēr ir prieks dzirdēt par tiem, kas tomēr atgriežas atpakaļ mājās. Tā arī MONTU GARANCI, kas patstāvīgu dzīvi sāka jau pēc 9. klases, kaut kas tomēr tur Madonas pusē.
Šogad Monta absolvēs Rēzeknes Augstskolu, un ar nākamo nedēļu arī sākas grūtākais posms jebkura studenta dzīvē – pavasara sesija un bakalaura darba aizstāvēšana. Nesen Monta izgāja praksi Valsts probācijas dienesta Madonas teritoriālajā struktūrvienībā, un, lai gan darbs ir atbildīgs un psiholoģiski grūts, par to ir gandarījums.
– Kādas izjūtas un secinājumi ir pēc prakses probācijas dienestā?
– Darbs probācijas dienestā ir ne tikai atbildīgs, bet arī apjomīgs. Kad kāds draugs vai tuvinieks uzzināja, ka praksi iziešu tieši šeit, pirmais komentārs bija – smaga iestāde. Taču man tā nešķita, jo biju vairāk kā vērotājs no malas. Tas ir interesants darbs, nav vienmuļš, notiek arī izbraucieni. Bet redzēt tik bieži cilvēkus, kuri nāk uz dienestu negāciju pilni un cenšas to izgāzt arī uz citiem, ne katrs spēj. Katrā gadījumā, es ilgstoši to nevarētu. Man tas būtu psiholoģiski smagi. No vienas puses – ir jāmāk sevi nomierināt, psiholoģiski distancēties no tā, bet tas ir iepriekš jāmācās. Bet mani interesēja uzzināt, kas tas probācijas dienests tāds ir, jo skolā par to iemācīties tikai teorētiski – nav īsti tas. Katrā gadījumā praksi probācijas dienestā nenožēloju, jo uzzināju vairāk par tā funkcijām, darbību, uzdevumiem – praktiskās zināšanas arī bija tas, pēc kā tiecos, piesakoties praksē probācijas dienestā. Skolā taču māca tikai teoriju, bet reālajā darbā praksi pielieto vairāk nekā teoriju. Pēc teorijas reti kurš strādā, tā var pat apgrūtināt, ja tiek darīts punkts pēc punkta.
Runājot par to, vai nebija morāli grūti, jāteic, ka man jau ir neliela pieredze strādāt iestādēs, kur ik dienas var saskarties ar negatīvām situācijām. Pagājušajā gadā, piemēram, praksi izgāju Liezēres bāriņtiesā. Tur arī nācās daudz ko pieredzēt, daudz kam iziet cauri. Tā it kā varētu šķist – Liezēre taču mazs pagasts, kas tad tur tāds varētu notikt? Nekādi satraucoši stāsti nav dzirdēti, viss šķiet kārtībā. Bet reālajā dzīvē daudzi gadījumi vienkārši nenonāk atklātībā. Gan cilvēki, gan situācijas ir dažādas. Gadās, ka kādu no iesaistītajiem cilvēkiem zinu, tad nu viedoklis par šo cilvēku nedaudz var mainīties, jo sabiedrībā jau ļaudis uzliek masku un savas problēmas nerāda. Iespējams, ar dažām no šīm situācijām tomēr vajadzētu iepazīstināt plašāku sabiedrību, jo informētība jau ir sava veida mācīšanās, audzināšana. Bet jebkurš gadījums kaut vai baumu veidā tomēr nonāk atklātībā. Mūsu novads, lai gan skaitās lielākais Vidzemē, īstenībā ir ļoti mazs.
– Un no kuras novada puses esi nākusi tu?
– Dzimusi un augusi esmu Liezēres pagasta Ozolos. Mācījos Liezēres pamatskolā un uzreiz pēc tās pabeigšanas aizgāju uz Valsts Priekuļu lauksaimniecības tehnikumu, kur izmācījos par sekretāri. Pēc tam iestājos Rēzeknes Augstskolā un studēju tiesību zinātnes. Mani vienmēr ir saistījis darbs ar dokumentiem, tāpēc izvēlējos mācīties par sekretāri, bet būt par juristu nav īsti tāds kā aicinājums, tas man šķita loģisks turpinājums, papildinājums. Sekretārei juridiskās zināšanas ir liela priekšrocība. Kad mācījos lauksaimniecības tehnikumā, kā sekretāre praktizējos Valsts ieņēmumu dienestā.
– Pavisam nopietna iestāde. Vai arī atbildības izjūta uzreiz bija lielāka?
– Es vienmēr esmu bijusi atbildīga un apzinīga – ja esmu kaut ko iesākusi, cenšos to izdarīt līdz galam pēc iespējas labāk. Ne tikai darbā, bet arī pēc rakstura esmu pedante. Man ir, es uzskatu, smags raksturs, pēc horoskopa esmu Mežāzis. Šīs zīmes raksturojums samērā precīzi sakrīt ar manu raksturu. Pašu reizēm ļoti kaitina mans pedantiskums, stingrība, un lauzt raksturu ir grūti. Bet es vēlētos iemācīties būt mierīgāka, jo, piemēram, es nemāku uztvert lietas, tās nesakāpinot.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 22.05.2010.
Autore: LAURA VOITIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto