Ar Robertu Šņepstu, Madonas novada domes deputātu, tikāmies zīmīgā datumā — 1. jūlijā, dienā, kad apritēja divi gadi, kopš Latvijā tika pabeigta administratīvā teritoriālā reforma un notika jaunievēlēto novadu domju pirmā sēde.
Robertam Šņepstam ir liela deputāta darba pieredze, un tā nesniedzas tikai šajos divos gados vien. Savulaik viņš ir veicis gan rajona padomes, gan pagasta padomes deputāta pienākumus. Viņš atzīst, ka starp deputātu tagad un toreiz tomēr ir visai liela atšķirība.
— Arī pirmajos gados pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas deputāti lielāku uzmanību veltīja saimnieciskai darbībai, bet tagad pašvaldība šajos procesos neiejaucas. Tas ir privātais bizness, kurā domei vairs nav nekādas teikšanas, izņemot gadījumus, kad tiek sagatavoti projekti un nepieciešams domes akcepts vai līdzfinansējums, ja tas tiek īstenots ar pašvaldības līdzdalību, vai jāmaina teritoriālais plānojums sakarā ar kādu uzņēmējdarbības ieceri. Agrāk gan viss bija sajaucies kopā, tagad diezgan strikti ir nodalīta gan valsts, gan pašvaldību kompetence.
— Kopš Madonas novada izveides ir pagājuši divi gadi. Kādas ir jūsu domas, vai tik liels administratīvi teritoriālais veidojums (trešais lielākais Vidzemes novads) ir sevi attaisnojis?
— Uz šo jautājumu viennozīmīgi vēl nevar atbildēt, to rādīs laiks. Skaidrs ir viens — lielajiem novadiem ir savi plusi un savi mīnusi. Tiem ir lielākas iespējas piesaistīt ES fondu finansējumu un realizēt dažādus projektus ne tikai novada centrā, bet arī pagastos. Mēs atbalstām šādu projektu īstenošanu un atkarībā no nepieciešamības piešķiram līdzfinansējumu 10, 15 vai pat 20 % apmērā. Lielā mērā tas ir atkarīgs no pašiem pagastu pārvalžu darbiniekiem. Ja tur strādā aktīvi cilvēki, kas raksta projektus un domā par pagasta dzīves kvalitātes uzlabošanu, par to, lai tiktu sakārtotas izglītības ēkas vai kultūras nami, kāds kultūrvēsturisks piemineklis, izveidots gājēju celiņš, atjaunoti infrastruktūras objekti, tad tā lieta iet — vismaz mēs novada domē šķēršļus neliekam, bet dodam zaļo gaismu šādu aktivitāšu īstenošanai.
Attiecībā uz administratīvo teritoriālo reformu man ir savs skatījums un dažas iebildes. Es jau saprotu, ka katra pašvaldība vairāk vai mazāk pati izlēma, kādā novadā apvienoties. Tā bija demokrātiska pieeja, demokrātisks lēmums, tomēr, neraugoties uz to, manuprāt, valdībai šajā procesā vajadzēja vairāk iejaukties, uzstāt uz loģiskāku pieeju novadu veidošanā, kā prioritāti izvirzot valsts intereses un visas Latvijas vienmērīgu attīstību.
Nu kaut vai, piemēram, Cesvaines novads. Ja tāds tika veidots, tā sastāvā vajadzēja iekļaut arī Dzelzavu, daļu no Aizkujas, daļu no Liezēres, Kārzdabas, Biksēri. Šajā gadījumā tiktu izveidots viens teritoriāli skaists novads, līdzīgi, kā pēckara gados pastāvēja nelieli rajoni.
Īsti pareizi nav arī tas, ka Ošupe atrodas Madonas novadā. No turienes pāri mežam gandrīz vai redzama Lubāna, bet pagasta teritorija iekļauta Madonas novadā. Arī bērni brauc mācīties uz Madonas skolām, kaut gan blakus ir Lubānas vidusskola. Vai tomēr nav par tālu?
Turklāt, kā rāda pieredze, arī mazie novadi darbojas itin veiksmīgi. Tajos varbūt netiek realizēts milzīgi liels skaits projektu ar ES finansējuma piesaisti, bet tie tāpat attīstās, un šajos divos gados arī tajos ir daudz izdarīts — tiek siltinātas pašvaldību iestāžu ēkas, rekonstruētas siltumtrases, sakārtota ūdenssaimniecība un veiktas citas aktivitātes. Katrā ziņā uz pārējo fona tie nemaz slikti neizskatās.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 09.07.2011.
Plašāk lasiet laikrakstā STARS 09.07.2011.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
AGRA VECKALNIŅA foto