Šobrīd daudzi ekonomiski aktīvi cilvēki Latviju atstāj dažādu iemeslu dēļ. Kāds to dara, lai nopelnītu sev un ģimenei, cits, lai pamestu valsti, kurā, viņaprāt, cilvēks un tā darbs netiek novērtēts, vēl kāds – lai mainītu dzīves telpu, vidi. Grūti pateikt, kurš no šiem gadījumiem ir attiecināms uz madoniešiem LINDU SVILĀNI un JĀNI MELDERI, kuri pameta labi apmaksātu darbu Latvijā un uz Spāniju pārcēlās laikā, kad lielķibele vēl tikai klauvēja pie mūsu valsts durvīm.
Klimats, cilvēki, kultūra
Savu izvēli pārcelties uz dzīvi Spānijā Linda un Jānis pamato ar to, ka bija apnikusi Latvijā vadītās dzīves ikdiena. Radās vēlme nomainīt vidi un rast dzīvē ko jaunu. Linda atzīst, ka līdz ar iestāšanos Eiropas Savienībā mūsu valsts iedzīvotājiem ir pavērušās plašas iespējas ceļot, taču pašai līdz šim daudz paceļot nebija sanācis, tāpēc šī bija laba iespēja izbaudīt vides maiņu laikā, kad pašus vēl nenospiež kredītu un citas saistības. Bez tam vienmēr ir vērtīgi apgūt kādas citas valsts kultūru un valodu.
Izvēli par labu Spānijai abi jaunieši izdarīja praktisku iemeslu dēļ. Sākotnēji pat apsvēra iespēja braukt misijā uz Indiju, taču beigās nosliecās uz kādu no Eiropas Savienības valstīm, jo tajās tomēr ir tuvāka un saprotamāka kultūra. Vēlme izbaudīt pamatīgu kultūršoku nebija viņu saraksta galvgalī. Labākais variants izrādījās Spānija, jo tā piedāvāja gan patīkamu klimatu (abi vēlējās kaut ko maksimāli atšķirīgu no Latvijas klimata), gan iespējas realizēt ES pilsoņa tiesības, no kurām svarīgākā bija iespēja saņemt bezdarbnieka pabalstu mītnes zemē.
Nebeidzami svētki
Pirms došanās uz Spāniju Linda nokārtoja braukšanas tiesības, kā arī abi ar Jāni trīs mēnešus gāja spāņu valodas kursos, kas, kā vēlāk izrādījās, bija maznozīmīgs pasākums.
– Kad aizbraucām uz Spāniju, neko daudz pateikt nevarējām, jo mūsu zināšanas nebija pietiekamas. Spāņi runāja daudz ātrāk un neskaidrāk, nekā to bija darījis mūsu spāņu valodas pasniedzējs. Diemžēl arī pilsētā, kur mēs apmetāmies uz dzīvi – Valensijā, iespēja pāriet uz trešo valodu (angļu) tikpat kā nepastāv. Tāpēc Spānijā pavadītais sākuma periods mums bija visai interesants. Darba intervijās vairāk klausījāmies, ko mums saka, nevis paši runājām, – norāda Linda.
Linda un Jānis stāsta, ka lielu kultūršoku, ierodoties Spānijā un iepazīstot to, nav izjutuši.
– Nedaudz pārsteidza tas, ka cilvēki droši brauc pie sarkanās gaismas un pīpina, ja tu to nedari. Taču, no otras puses, viņi ir ļoti mierīgi un nesteidzīgi. Sākumā, pēc dzīvošanas Rīgā, bija grūti pierast pie ļaudīm, kas nesteidzīgi pastaigājas, rokās sadevušies, bauda kafiju utt. Jāpiebilst, ka no ierašanās Spānijā man atmiņā ir palicis kontrasts starp Rīgu un Spāniju. Decembrī, kad izbraucām, Latvijā bija slapjdraņķis, ļoti nepatīkams laiks, taču, ierodoties Spānijā, mūs sagaidīja patīkams, silts klimats un apelsīnkoki, kas aug pilsētas vidū, – savas atmiņas atstāsta Jānis.
Ikdienas komunikācijā spāņi savstarpēji ir atvērtāki un laipnāki, nekā Latvijā pierasts redzēt. Kaimiņi nereti kopīgi ēd vakariņas. Cilvēki nav vienaldzīgi arī tad, ja notiek kaut kas, kas viņus tieši neskar, piemēram, kāds negadījums uz ielas. Komunikācija ar viņiem ir brīva un bez barjerām, taču vienlaikus ar šiem cilvēkiem ir grūti nodibināt patiesu draudzību. Labākie draugi, kas arī sniedz atbalstu Lindai un Jānim, ir tieši austrumeiropieši un slāvu tautības cilvēki.
Linda neslēpj, ka viņai Spānijā bija pārsteigumi gan pozitīvā, gan negatīvā ziņā. Uz turieni viņa devās ar iepriekš izveidotiem, taču nepatiesiem stereotipiem par to, kādi ir spāņi un viņu tradīcijas.
– Viens no piemēriem ir viņu svinēšanas tradīcijas. Var tikai apbrīnot, ka cilvēkiem teju vai pārdienām ir kādi svētki. Salīdzinoši nesen, piemēram, tika svinēti populārākie Valensijas svētki Las Fallas (ugunis). Trīs nedēļas visa pilsēta ir svētku gaisotnē, un kulminācija tiek sasniegta pēdējās trīs dienās. Cilvēki iet gājienos, spridzina petardes, dedzina figūras, dažas pat sešstāvu mājas augstumā, utt. Vasarā šķiet, ka katru dienu vismaz vienā ciemā tiek svinēti vietējie svētki. Tas šīs tradīcijas neviļus liek salīdzināt ar Latviju, kur dominē piemiņas un atceres dienas, kā arī rudens klusais periods. Spānijā cilvēki vairāk priecājas, un daudzie svētki ir ļoti atšķirīgi no tiem, kādus svin ziemeļnieki. Jāatzīst, ka daži no šiem svētkiem, manā skatījumā, ir pat bīstami. Piemēram, jau minētajos Las Fallas svētkos petardes uz katra stūra spridzina mazi bērni. Bīstamas ir arī visiem labi zināmās tomātu kaujas, La Tomatina. Tās notiek Buņjolas ciemā, kas atrodas netālu no Valensijas. Arī mēs tajās piedalījāmies, un ir jāatzīst, ka vienreiz dzīvē to varbūt ir interesanti piedzīvot, taču vairākkārt – diez vai. Ciemā, kur parasti dzīvo 7000 iedzīvotāju, tomātu kauju laikā iebrauc aptuveni 40 000 cilvēku. Kaujām sākoties, tu pat lāgā nevari pakustēties. Kad nāca kravas auto ar tomātiem, es drošības nolūkā piespiedos pie sienas, ja nu kas notiek, tad vismaz lielākas iespējas palikt netraumētam, – vietējos svētkos piedzīvotās izjūtas atminas Linda.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 16.05.2009.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
Foto no personiskā arhīva