"Stars" jau rakstīja, ka Anglijā dzimušajai latvietei Gundegai Feldmanei-Zānei ir noslēgts līgums ar "Lejas Gaiziņu" īpašnieci Inesi Apeli, ka viņa turpina jau uzsākto darbu tūrisma uzņēmumā SIA "Gaiziņkalns 1". Pēc apraksta mūsu laikraksta rubrikā "Ieskats uzņēmējsabiedrībās" sekoja ieteikums iepazīstināt tuvāk ar GUNDEGU FELDMANI-ZĀNI un viņas ģimeni. Gundega kopā ar ģimeni ir no Anglijas pārcēlusies uz dzīvi Latvijā. Tas ir gluži pretēji tai tendencei, kāda ir vērojama beidzamajā laikā –
braukt prom no Latvijas, un Anglija ir viena no valstīm, kurp daudzi dodas laimes un darba meklējumos.
– Pastāstiet, kādi ceļi jūs atveda uz Gaiziņkalnu?
– Esmu piedzimusi Anglijā 1952. gadā, jo mani vecāki bija turp kara laikā emigrējuši. Vīrs piedzima 1940. gadā Latvijā, un dzīves ceļš viņu aizveda gan uz Jamaiku, gan uz Angliju. Mums bija lemts satikties, un esam kopā jau vairāk nekā 40 gadu. Arī ārzemēs mēs saglabājām latviskās ģimenes tradīcijas, to veicināja arī apstāklis, ka ļoti daudz latviešu bija apmetušies Anglijas vidienē, Korbijā. Tur bija latviešu skolas, tautas deju kopa, kopkoris, un mēs paši bijām nacionālistiski noskaņoti. Kad Latvija atguva brīvību, mēs ar Valdi nolēmām, ka ir jāatgriežas Latvijā. Tā mēs tos 20 gadus mēģinām šeit tikt. Pašai pirms 12 gadiem laimējās dabūt darbu Okupācijas muzejā, pāris gadu biju izpilddirektores amatā. Tad vīrs saslima, un, tā kā puse ģimenes atradās Anglijā, arī mēs atgriezāmies. Pirms trim gadiem strādāju Eiropas Komisijā pie Roberta Zīles apvienības "Tēvzemei un Brīvībai" birojā Rīgā. Inesi Apeli, kuras ģimenei pieder "Lejas Gaiziņi", pazīstu jau vairāk nekā 20 gadu, jo viņa bija Daugavas Vanadžu apvienības vadītāja Amerikā, es – Anglijā. Esam pazīstamas un satikušās jau sen, bet pagājušajā vasarā iznāca tāda nejauša satikšanās Rīgā. Inesei abi vecāki jau gados, un vecāku veselības dēļ viņa pieņēma lēmumu atgriezties Amerikā. Tā puspajokam viņa ierosināja, vai negribam pamēģināt saimniekot "Lejas Gaiziņos". Mēs ar vīru uz dullo arī piekritām.
– Vai jūsu lēmumu atgriezties Latvijā atbalstīja arī bērni?
– Mums ar Valdi izaudzināti trīs bērni. Dēli Varis un Āris dzīvo Latvijā jau gadus piecus, viņiem laimējās atbraukt šurp vēl pirms mums. Meita Aija, kam palika 18 gadu, mācās beidzamo gadu skolā Anglijā, un tad jau redzēs, ko viņa darīs, kad pabeigs skolu. Meita par mūsu lēmumu atgriezties nav tik lielā sajūsmā. Abi dēli ir mākslinieki. Vecākais dēls Varis diezgan bieži ir gan šeit, gan strādā reklāmas aģentūrā, viņš kādreiz mācījās arī filmēšanu. Varim ir idejas, ka Gaiziņkalnā varētu rīkot nedēļas nogales kursus gan podniecībā, gan citās amata prasmēs. Āris ir dizainers "Liepājas papīra" Rīgas filiālē.
– Kādā statusā saimniekojat?
– Mēs esam nomnieki. Turpinu SIA "Gaiziņkalns 1" darbību, jo tas ir vieglāk, nekā sākt atkal visu no gala ar lielo papīru kārtošanu. Bērzaunes pagasta "Lejas Gaiziņos" dzīvojam kopš pagājušā gada oktobra. Inesei vajadzīgs kāds, kas šo māju uzmana un varbūt arī īsteno kādu jaunu ideju. Man ir piešķirtas visas pilnvaras. Inese nav devusi tikai mutisku piekrišanu vien, ir arī līgums. Uzlabojumus jau sākām, bet te ir diezgan daudz darāmā. Ja neizdosies kaut ko paveikt ziemā, mēģināsim vasarā.
– Kā vērtējat atpūtas iespējas Gaiziņkalnā?
– Te ir tik burvīgi, un jau pirmajā rītā, kad atbraucām, iznākot uz balkona, fascinēja klusums un miers. Šī ziema patiesi bija balta un sniegiem bagāta. Ziemā te ir "Dāmu paradīze", lēzenāka nogāze iesācējiem. Ir doma izveidot vēl vienu trasi. Uz šejieni vairākus gadus ir braukuši snovbordisti, viņi arī turpina braukt. Šurp dodas cilvēki, kam nav lielas naudas, un mēs tam piemērojamies. Ziema ir tikai 4 mēnešus, bet atpūtas iespējas jārada arī vasarā. Te var rīkot nometnes, radošās darbnīcas. Viesistabā mums ir Edgara Vintera gleznas, bet sakrātā kolekcija ir ap 30 gleznu, varētu sarīkot izstādi.
– Esat dabas bērns vai pilsētniece?
– Tēvs ir liepājnieks, māte – rīdziniece. Es piedzimu Korbijā, bet tā nav nekāda lielpilsēta. Dzīvojām Korbijas pievārtē. Kādus desmit gadus pavadīju Londonā, jo visi tur tiecas mācīties Londonā, līdzīgi kā Latvijā dodas uz Rīgu. Mēs dzīvojām apmēram tā, kā vecos laikos uz laukiem. Mamma un tētis dzīvoja kopā ar mums. Tētis Arnolds Feldmanis bija režisors Liepājas teātrī, kad aizbrauca uz Angliju, bija jāstrādā rūpniecībā, nevis savā režisora profesijā. Valda tēvs bija profesors, mācībspēks universitātē, bet viņi abi kara laikā nonāca Jamaikā, kas toreiz bija angļu kolonijvalsts.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 13.03.2010.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto