– Katram gadalaikam ir savi prieki. Ziema ir laiks, kad vairāk var saklausīt klusumu, kad ir laiks pārdomām, lai sadzirdētu savu sirdsbalsi, jo ikdienas steigā bieži vien tam laika neatliek, – domās dalās INITA BĒRZKALNE. Pie viņas devāmies uz Ērgļu novada Sidrabiņiem, uz ģimenes atbalsta centru "Zīļuks", kur Inita strādā par sociālo darbinieci. Mūsu saruna ģimenes atbalsta centrā "Zīļuks" noritēja ziemas saulgriežos, laikā, kad Ziemassvētki klauvē pie katras sirds un durvīm.
– Kā izveidojusies jūsu saikne ar "Zīļuku", ar bērniem?
– Es pat nevaru iedomāties sevi citur, lai arī bijuši brīži, kad ir jāuzkrāj spēks pašai, lai turpinātu savu ceļu. Man spēks rodas, regulāri papildinot zināšanas, atkārtojot varbūt kādas aizmirstas lietas. Šeit esmu kopš ēkas uzcelšanas 1989. gadā, kad tolaik te bija bērnudārzs 90 vietām. 1993. gadā, kad bērnu laukos palika arvien mazāk (tā notika ne tikai mūspusē), šeit tika nodibināts bērnunams "Zīļuks". Tas tolaik bija vienīgais Madonas rajonā. Laika gaitā iestāde ir mainījusies, pārtapusi par ģimenes atbalsta centru "Zīļuks". 2006. gadā tapa liels projekts, ko apstiprināja, un ar Bērnu un ģimenes lietu ministrijas finansiālu atbalstu izveidojām šeit krīzes centru, kur ir 10 vietu ģimenēm ar bērniem, kas nonākuši krīzes situācijā. Papildus vēl izveidojām jauniešu dzīvokļus, kur var dzīvot jaunieši no 15 līdz 18 gadu vecumam, mācīties sociālās un patstāvīgās dzīves prasmes, kas būs vajadzīgas pēc pilngadības sasniegšanas.
– Darbs ar bērniem, kuriem klājas grūtāk, laikam ir kaut kas vairāk. Tas nav tikai saistīts ar pedagoģiju?
– Jā, tā ir misija. Pamatprofesiju apguvu Rīgas pedagoģiskajā skolā, ieguvu bērnudārza audzinātājas specialitāti. Pēc tam mācījos Latvijas Universitātē, ieguvu bakalaura grādu pedagoģijā. Šogad pabeidzu kursus sociālajā darbā. Visu laiku nākas papildināt zināšanas, un tas ir labi, jo zināšanas noder. Kad reizēm pārdomāju savu dzīvi, saprotu, ka citu neko, kā tikai strādāt ar bērniem, nemāku. Sociālais darbs ir daudz plašāks, ietver sevī komandas vadīšanu, darbu kopā ar speciālistiem, lai varētu palīdzēt ģimenēm. Arī atmosfēra šeit ir ļoti ģimeniska, un mēs ar to atšķiramies no citiem Latvijas bērnunamiem. Bērnu te nav daudz – patlaban 25, kaut ir vieta 30 bērniem. Domājam, ko jaunu ieviest, lai bērni justos labi. Piesaistām ar savu tīro vidi, ar guļbūves lauku pirtiņu, kur katru nedēļu ejam mazgāties, ar savu sakņu dārzu, siltumnīcu. Atmosfēru cenšamies radīt kā mājās, bērni iemācās darīt visus darbus. Katram dārzā ir sava vaga, kur aug kartupeļi, dārzeņi, katrs tos novāc, ņem uz kopmītnēm. Audzinātājs tikai konsultē.
– Kā cenšaties bērnos ielikt labo?
– Katram jau ir ielikts savs gēnu pamats. Katrs ir kā ozolzīle, kas iekrīt savā augsnē, vai tā ir bijusi bagātīgāka, vai nākas zīlītei augt starp akmeņiem vai bruģi, kur nav tik labvēlīgi augšanas apstākļi. Tomēr daudz nosaka arī raksturs (to var veidot līdz 5 gadu vecumam). Dodam maksimālo, jautājums – ko bērns grib ņemt pretī. Mēs nevaram uzspiest, bet piedāvāt dažādas iespējas pilnveidoties un attīstīties. Priecājamies, ka mūsu audzēkņi mācās arodskolās, apgūst profesijas, vēlas sasniegt dzīvē augstākus mērķus. Visiem bērniem gan ceļš tik pareizi neizveidojas, bet tā notiek arī ģimenēs.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 23.12.2009.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto