Laikā, kad daudzi jaunieši, saskaroties ar dzīves grūtībām, izdara saprātīgu izvēli – pamest dzimto vietu, valsti, ir jāpriecājas par katru, kam apstākļi ļauj atgriezties. Viena no jaunietēm, kam apstākļu sakritība ir ļāvusi gan atgriezties dzimtajā pusē, gan strādāt patīkamu darbu, ir LIENE ANKRAVA, kas kopš septembra beigām vada „Parex bankas" Madonas klientu apkalpošanas centru. Piedāvājam sarunu ar viņu.
– Es nāku no Bērzaunes, lai gan dzimusi esmu Ērgļos. Sākot ar trešo klasi, pārgāju mācīties uz Madonas pilsētas ģimnāziju, kopā ar abām vecākajām māsām, savukārt pēc pamatskolas beigām mācījos Madonas pilsētas 2. vidusskolā. Pamatskolā es mācījos diezgan viduvēji, taču bija viena skolotāja, kas manī nenogalināja entuziasmu un vēlmi cīnīties, un tā bija klases audzinātāja Laimdota Jansone. Abas māsas ļoti labi mācījās, un, kā šādos gadījumos pieņemts, mani ar viņām salīdzināja. Izvēli mācīties 2. vidusskolā vērtēju kā vienu no būtiskākajām savā dzīvē, jo tur mani nesalīdzināja ar māsām, līdz ar to es daudz veiksmīgāk spēju sevi pierādīt, kas ģimnāzijā nāktos ļoti grūti.
Pēc 2. vidusskolas absolvēšanas devos studēt uz Rīgu. Vienlaikus centos iekļūt Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē un ekonomikas fakultātē. Šķietami divas kardināli atšķirīgas lietas, taču mani interesēja abas. Rakstot pieteikumu, vienā no anketām ieliku krustiņu nepareizā vietā, kas noteica, ka priekšroka tiek dota pirmajai fakultātei, ko iesniedzējs ir ierakstījis. Pēc iestājeksāmeniem saņēmu īsziņu, ka esmu tikusi budžeta grupā mediķos, taču tur nevaru studēt, jo kā primārā ir norādīta Ekonomikas un vadības fakultāte. Tā es arī sāku studēt šajā fakultātē. Otrajā kursā bija jāizšķiras par novirzienu, un es izvēlējos tūrisma un viesnīcas vadību. Grūti pateikt, kāpēc tieši to, iespējams, tādēļ, ka patika viss, kas saistīts ar ceļošanu. Beidzot augstskolu, ieguvu sociālo zinātņu bakalaura grādu šajā specialitātē un pēc tam turpināju studijas maģistrantūrā, kur arī izvēlējos pavisam citu virzienu – sabiedrības vadību, kas vairāk ir saistīts ar valsts un pašvaldības iestāžu un uzņēmumu vadību.
Paralēli bakalaura studijām strādāju AS „Drogas" par tirgus izpētes speciālisti, bet jau uz bakalaura darba izstrādes beigām domāju, ka vajag atrast kaut ko nopietnāku, ar stabilāku darba laiku. Pieteicos dažādām vakancēm. Tolaik piedāvājumu darba tirgū netrūka. Viena no vakancēm bija „Parex bankā", kur pēc divām pārrunām tiku pieņemta darbā par klientu apkalpošanas speciālisti. Trīs gadu laikā „Parex bankā" biju nostrādājusi dažādos amatos, līdz kādudien man piezvanīja bankas viceprezidentes vietniece un apjautājās, vai es nevēlētos kļūt par Madonas klientu apkalpošanas centra vadītāju. Es, protams, piekritu, jo šī ir mana dzimtā puse un šādas izdevības dzīvē bieži negadās. Arī darbs ir saistošs un interesants. Katru darbdienu izbaudu kā kaut ko jaunu, kas sniedz neatsveramu pieredzi.
– Vai vēlāk nav nācies domāt par to, kā dzīve iegrozītos, ja izvēle nosvērtos par labu medicīnai?
– Par to esmu bieži domājusi. Interese par medicīnu un fizioterapiju bija un ir arī saglabājusies. Zinu to, ka mācības būtu bijušas smagākas, taču tas mani nebiedētu, jo pie tā jau ir pierasts. Protams, dažkārt nedaudz nožēloju to, ka viens ķeksītis ir izmainījis manu dzīvi, taču nav iemesla sūdzēties arī par to dzīves ceļu, kāds ir izveidojies. Darbs ir interesants, izjūtu kolēģu atbalstu un atsaucību, nesēžu tikai kabinetā, bieži ir jātiekas ar klientiem. Kopumā esmu priecīga par iespēju te strādāt.
– Banka tomēr ir specifiska darbavieta un vide. Arī cilvēku, kuri nāk uz banku, uzvedība ir dažāda un neprognozējama. Pašreizējā krīze daudziem liek uz banku raudzīties arī kā uz abstraktu ļaunumu, kas ir ienesis ko negatīvu viņu dzīvē. Vai šāda cilvēku attieksmes maiņa ir jūtama ikdienas darbā?
– Uz banku nāk dažādi cilvēki, taču vēlos uzsvērt, ka Madonā atšķirībā, piemēram, no Rīgas klienti ir daudz pozitīvāk noskaņoti. Tas ir liels pluss. Krīzi visi izjūt vienlīdz smagi, taču mazās pilsētās iedzīvotāji tomēr uz dzīvi raugās vairāk pozitīvi un arī bankā un bankas darbiniekos nesaskata mistiskus ļaundarus. Te strādāt ir daudz patīkamāk, jo katru otro cilvēku tu pēc izskata pazīsti, līdz ar to kontakts ar klientu rodas pozitīvāks un personiskāks, nevis kā „uz konveijera" – noformē dokumentus, cilvēks iziet pa durvīm, un tu jau viņu esi aizmirsis.
– Kā bankas darbinieku ikdienu ietekmēja satricinājumi pagājušajā gadā un pārtapšana par valsts banku?
– Pārmaiņas un satricinājumi bija ļoti lieli. Novembrī, kad gaisā virmoja dažādas spekulācijas, bija zināma baiļu izjūta, taču, kad valsts paziņoja, ka pārņems banku, daudzi jutās atviegloti. Manuprāt, klientiem šīs izmaiņas ir nākušas tikai par labu, jo daudzi bankas pakalpojumi kļuvuši interesantāki un vieglāk pieejami. Bankas pārejā es saskatu tikai plusus.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 07.11.2009.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto
–