Īsais pavasaris un niķīgais vasaras sākums ir ieskandējis skolas gada, daudziem skolēniem – arī skolas laika beigas. Viena no skolniecēm, kas šogad absolvēs Madonas Valsts ģimnāzijas 12. b klasi, ir LAURA DRUNKA.
Bez tam Laura šogad uzvarēja novadu apvienības ģeogrāfijas olimpiādē, valsts ģeogrāfijas olimpiādē ieguva 3. vietu, un godalgoto vietu uzskaitījumu dažādu priekšmetu olimpiādēs (gan reģionālajās, gan valsts) varētu turpināt vēl un vēl. Mācību gada izskaņā piedāvājam sarunu ar Lauru, kas vēl ir pārdomu procesā par savu turpmāko izglītības ceļu.
– Esmu dzimusi Madonā un visu mūžu te arī pavadījusi. Līdz 8. klasei mācījos Madonas pilsētas 1. vidusskolā, bet 9. klasē atnācu uz Madonas Valsts ģimnāziju (MVĢ). Sākumā domāju, ka pēc 9. klases došos mācīties uz Rīgu, taču iepatikās, un paliku arī uz vidusskolas posmu. Doma par Rīgu radās tāpēc, ka vēlējos dzīvē kaut ko pamainīt un tobrīd šķita, ka mācību turpināšana galvaspilsētā varētu būt labs izaicinājums. Iecere nekur nav pazudusi, tikai nu tā īstenosies pēc 12. klases beigām. Šobrīd arī nenožēloju, ka turpināju mācības MVĢ, jo skolasbiedri bija jauki un arī skolas laiks pavadīts ar pozitīvām izjūtām. Nu ir palicis vairs tikai viens eksāmens – fizikā, un tad – izlaidums.
– Kā pašai šķiet, vai eksāmenus nokārtoji labi?
– Domāju, ka bija normāli. Angļu valoda šķita salīdzinoši viegla, savukārt daži uzdevumi matemātikas eksāmenā bija diezgan āķīgi. Eksāmeniem īpaši gan negatavojos, jo uz tiem devos ar domu – ja reiz 12 gadu laikā esi konkrēto priekšmetu apguvis, ar to ir jātiek galā bez drudžainas mācīšanās iepriekšējās dienās. Jāatzīst, ka eksāmenos arī nebija „zilu brīnumu", sak', pirmo reizi ko tādu dzirdu vai lasu.
– Vēl viens eksāmens jākārto, 10. jūnijā ir izlaidums, kādas ir šābrīža izjūtas, noslēdzot būtisku savas dzīves ciklu?
– Īsti šo faktu pat neesmu vēl aptvērusi, līdz ar to nav arī izjūtas, ka kaut kas būtu noslēdzies. Pieļauju, ka izlaidumā šī apziņa parādīsies un, kas zina, varbūt arī kāda asara noritēs. Skolas laiks atmiņā noteikti paliks ar iegūtajiem draugiem, iepazītajiem cilvēkiem, jo īpaši 10.-12. klases posmā, kad mācījos kopā ar jauniešiem no citām skolām. Ja jānosauc viens atmiņā paliekošākais notikums no skolas laika, tādu pat grūti minēt, jo visa skolas pieredze kopumā ir bijusi interesanta un sastāvējusi no maziem saistošiem notikumiem.
– Tu savā ziņā esi universāla skolniece, kurai padodas teju visi priekšmeti. Tam ir savas priekšrocības, taču ir arī trūkumi, jo īpaši laikā, kad jāizvēlas, kādā virzienā turpināt savu izglītības ceļu.
– Patlaban tieši tā arī uzskatu, jo tiešām grūti izvēlēties, kur turpināt studijas. Visdrīzāk nosliekšos uz tehnisko virzienu un stāšos Rīgas Tehniskajā universitātē, taču, pazīstot sevi, pieļauju, ka domas arī pēdējā brīdī var mainīties. Vēl ir mēnesis laika, lai visu pārdomātu. Šobrīd iestājpārbaudījumi mani nebaida, drīzāk uztrauc tas, vai izdarīšu pareizu izvēli un aiziešu mācīties tur, kur man tik tiešām patiks un pēc pirmā semestra vai gada nebūs jādomā, vai labāk nemācīties kur citur.
– No visiem priekšmetiem labākie panākumi tev ir tieši ģeogrāfijā. Raugoties uz MVĢ skolēnu panākumiem vairāku gadu garumā, šķiet, ka tā ir pamatīga ģeogrāfu skola.
– Ģeogrāfija kā mācību priekšmets man tiešām patīk visvairāk, un ir arī panākumi, taču Latvijā diemžēl nav daudz iespēju sevi šajā jomā realizēt, tādēļ, loģiski apsverot savu nākotni, neredzu, ka varētu profesionāli šajā jomā darboties. Interese par ģeogrāfiju radās tieši 9. klasē, atnākot mācīties uz ģimnāziju. Ģeogrāfijas skolotāja Laimdota Jansone skolēnus regulāri mudināja piedalīties Jauno ģeogrāfu skolā, kas notiek reizi mēnesī, un tā sāku padziļināti šo priekšmetu apgūt.
– Kas tajā tik saistošs? Cilvēkam no malas varbūt šķiet – garlaicīgas kartes un viss.
– Ģeogrāfija aptver ļoti plašu jomu. Iespējams, kādam tā arī saistās tikai ar kartēm, taču tajā ir gan dažādu valstu un reģionu kultūras, gan dabas apstākļi, gan politika. Ģeogrāfija man kā cilvēkam, kuram interesē gan humanitārās, gan eksaktās zinātnes, ir veiksmīgs zelta vidusceļš, jo sevī apvieno abus virzienus un iekļauj arī interesantu mācību apguves procesu un jaunradi.
– Zinu, ka arī mūzika tev nav sveša joma.
– Esmu pabeigusi J. Norviļa Madonas mūzikas skolā klavieru klasi, taču pēdējā laikā sāku nedaudz spēlēt arī ģitāru un akordeonu. Tas vairāk sava prieka pēc, un, ja ir laba kompānija, kādēļ neuzspēlēt kādu no instrumentiem.
– Varbūt jāizveido sava grupa?
– Ja būs labs piedāvājums, kādēļ gan ne? Vasarā neliela kompānija jau spēlējām uz ielas. Mērķi bija tāli un ieceres cēlas, taču nekas stabils tā arī neizveidojās. Varbūt kādreiz atradīšu domubiedrus un izdosies šo ieceri īstenot.
– Ja daudzos priekšmetos ir labas sekmes un arī ārpusskolas aktivitāšu netrūkst, kā visam izdodas rast laiku?
– Parasti kādā dzīves posmā izvēlos vairāk laika veltīt kādai konkrētai lietai. Piemēram, bija brīdis, kad visu brīvo laiku veltīju klavierspēlei. Taču nu jau ir pagājis krietns laiks, kopš neesmu vispār pie klavierēm sēdusies. Intereses mainās un līdz ar tām – arī laiks, ko tām veltu. Mācībās sekmes nāk diezgan viegli, par ko laikam jāsaka paldies, ka trāpījusies gaiša galva. Protams, bez mācīšanās un gatavošanās neiztiek, taču lielākoties saistībā ar kādu priekšmetu meklēju informāciju, kas varbūt vairāk interesē mani pašu, nevis ir tiešā saistībā ar mācību vielu un teoriju.
– Latvijā izglītībā ik pa laikam sevi piesaka kāda jauna reforma. Kā tu, atskatoties uz pamatskolas un vidusskolas posmu, izvērtē to zināšanu kopumu, ko esi guvusi, un arī pašu mācību procesu?
– Apzinos, ka pamatzināšanas skolā ir jāgūst, nevar iztikt bez teorijas un visa pārējā, taču mūsdienu jaunatnei (un es raugos arī uz sevi), kam grūti nosēdēt pie vienas grāmatas, ir nepieciešama nedaudz cita pieeja. Manuprāt, nenāktu par ļaunu mācību procesā iekļaut vairāk radošo nodarbību, ne tikai teorijas iekalšanu un zināšanu pārbaudes darbus. Tas zināšanu apguvi padarītu interesantāku un arī produktīvāku, jo īpaši tiem skolēniem, kurus eksaktie priekšmeti (kā matemātika, ķīmija un fizika) tik ļoti neinteresē. Ir jābūt lielākai teorijas sasaistei ar reālo dzīvi. Neuzskatu, ka, liekot skolēniem pildīt obligātos eksāmenus eksaktajos priekšmetos, izdosies atrisināt problēmu ar inženieru un citu specialitāšu darbinieku trūkumu valstī. Tā nav pareiza pieeja. Jā, gariem zobiem viņi samācīsies to minimumu, kas nepieciešams, lai nokārtotu eksāmenu, taču tas nenozīmē, ka šie jaunieši vēlāk izvēlēsies studēt, piemēram, RTU.
– Šonedēļ notiks arī pašvaldību vēlēšanas. Vai dosies balsot, un kā tu vērtē to, ka daudzi jaunieši, tostarp arī tava vecuma, kandidē vēlēšanās?
– Droši vien došos vēlēt, lai gan galīgo lēmumu, par kuru sarakstu balsot, vēl neesmu pieņēmusi. Attiecībā uz jauniešu kandidēšanu – man nesen bija tieši par šo tēmu saruna. Mana vecuma jauniešiem parasti ir idejas un ieceres, taču vēl nav uzkrāta praktiskā dzīves pieredze. Manuprāt, pirms doties politikā, tā būtu jāuzkrāj, lai gūtu labāku izpratni par ekonomiskajiem un saimnieciskajiem jautājumiem, ar kuriem noteikti domē būs jāstrādā.
– Mans, un ne tikai mans, novērojums ir, ka jaunieši mūsdienās daļēji savu dzīvi ir pārcēluši uz digitālo vidi un bieži vien, pat atrodoties pie viena galda, nevis tieši komunicē savā starpā, bet gan ieurbušies viedtālrunī.
– Tam nevar nepiekrist, un šo tendenci pamanu arī savu vienaudžu lokā. Vienlaikus jāsaprot, ka modernās tehnoloģijas, sociālie tīkli utt. paši par sevi nav nekas slikts, jautājums – ar kādu mērķi mēs to izmantojam. Kāds spēlē spēlītes, cits komunicē ar cilvēkiem, bet vēl kāds lasa viņam noderīgu informāciju.
– Vienam no iepriekšējiem izglītības un zinātnes ministriem Robertam Ķīlim bija iecere jau pirmklasniekiem mācību procesu veidot ar planšetdatoru palīdzību.
– Tas ir nedaudz par traku. Uzskatu, ka bērnību cilvēkam vajag izbaudīt, pēc iespējas mazāk saskaroties ar modernajām tehnoloģijām, kaut vai vienkārši dauzoties pa āru svaigā gaisā.
– Kā pati atslēdzies no mācībām? Vai ir vaļasprieki?
– Nedaudz nodarbojos ar sportu. Profesionālā līmenī nevienā no sporta veidiem netrenējos, taču saista orientēšanās, slēpošana un citas sportiskas aktivitātes. Reizēm pēc grūtas dienas skolā palīdz pat neliela pastaiga svaigā gaisā, kas ļauj izvēdināt galvu. Kā jau minēju, piederu pie tiem cilvēkiem, kas nevar nosēdēt uz vietas. Prieks, ka Madonā par to, kur jauniešiem (un ne tikai viņiem) nodarboties ar sportu, ir padomāts un tiek uzturēti labi sporta objekti, kā sporta bāze „Smeceres sils" un Madonas sporta centrs.
2.06.2017.