Savulaik slavenais amerikāņu rakstnieks Edgars Alans Po, būdams ne vien izcils literāts, bet arī labs matemātiķis, pierādījis, ka dambrete ar savu nianšu neatgriezeniskumu, katra gājiena nozīmīgumu ir sarežģītāka spēle par šahu, jo prasa ne vien tālejošāku aprēķinu, bet arī nevainojamu precizitāti tajā. Likumsakarīgi, ka dambretē, tāpat kā šahā, notiek visu līmeņu sacensības, pasaules čempionātus ieskaitot. Latvija var lepoties ne vien ar trijiem pasaules čempioniem, bet arī ar samērā lielu masveidību un sportisko konkurenci. Izcīnīt uzvaras un iegūt titulus nav iespējams bez mērķtiecīga darba, apgūstot atklātņu teoriju, piedaloties sacensībās, bez rūpīgas partiju analīzes. Madonas novadā ir (daudz – būtu pārspīlēti teikts) augsta līmeņa dambretisti, bet nu mums arī ir savs nacionālais meistars, tiesa, no Lubānas novada – VALDIS MASS. Par panākumu formulu un pusgadsimta ilgo ceļu pēc nacionālā meistara titula arī notiek mūsu saruna.
– Valdi, cik zinu, gan pagātnes, gan tagadnes laika locījumos esi meirānietis. Kā nonāci līdz dambretei, līdz pirmajām sacensībām?
– Dzimtā vieta ir Meirāni. Te arī mācījos pamatskolā, to pabeidzot, tālākais izglītības ceļš veda uz Ranku, kur izmācījos par mežzini. Tad nāca divus gadus ilga prakse Alojā, kam sekoja dienests armijā Maskavā. Runājot par pirmajiem startiem dambretē, iznāk, ka debija notikusi ārpus Latvijas, piedaloties Maskavas kara apgabala turnīros, kur uzreiz arī izdevies izcīnīt godalgotās vietas. Atgriezies no dienesta, neklātienē absolvēju Lubānas vidusskolu, strādāju apgūtajā specialitātē par meža meistaru. Dambretei aktīvi esmu pievērsies kopš 1970. gada.
– Aplūkojot tavu bagātīgo medaļu un kausu kolekciju, prasās vaicāt, vai maz pats orientējies savos sportiskajos titulos?
– Medaļu ir vairāk par 150, pieplusojot klāt uzvarētāju kausus, dažādas piemiņas balvas, diplomus, iznāk, ka manā 40 gadu ilgajā dambretista karjerā viens gads diendienā, vai pat vairāk, ir pagājis, saņemot izcīnītās godalgas. Nav jau tā, ka nezinātu, par ko ir attiecīgā godalga. Kopš 1970. gada Madonas rajona čempiona titulu esmu izcīnījis 20 reižu, bet ārpus godalgoto vietu trijnieka palicis vien 1989. un 2007. gadā. Septiņas reizes saņemtas medaļas arī 100 lauciņu dambretē. Daudz godalgoto vietu tolaik vēl PSRS turnīros, korespondences dambretē. Starp citu, esmu arī pirmais Latvijas čempions dambretes etīdes risināšanas konkursā, pēdējā laikā veiksmīgi aizvadīti daudzi starptautiskie turnīri. Sporta meistara nosaukumu ieguvu par pārliecinošu uzvaru Latvijas veterānu čempionātā, kur aiz sevis izdevās atstāt piecus sporta meistarus un 16 sporta meistarkandidātu.
– Daži atzinības raksti liecina arī par panākumiem citos sporta veidos.
– Aizrauj jau daudzas aktivitātes. Tomēr te prasās pēc paskaidrojuma. 1976. gadā smagā formā saslimu ar meningoencefalītu un pēc pārciestās slimības nācās samazināt gan garīgo, gan fizisko slodzi, taču vēlme sportot palika. Startējot Madonas invalīdu biedrības sporta klubā "Gaiziņš'', izcīnīts Latvijas čempiona tituls makšķerēšanā, bijušas godalgotās vietas vieglatlētikā un pat roku cīņā savā svara kategorijā.
– Atgriežoties pie dambretes – minēji, ka esi divdesmitkārtējais Madonas rajona čempions 64 lauciņu dambretē. Šogad tu savu titulu bez cīņas atdevi šīs intervijas veidotājam, un neteiktu, ka tas vairoja manu uzvaras prieku – gluži pretēji. Vai tiešām pašvaldību reforma ar jaunizveidotajiem novadiem kalpo par ķīli sportiskajām attiecībām?
– Protams, situācija ir divdomīga. Formāli ar šo gadu notiek ne vairs Madonas rajona, bet gan Madonas novada čempionāts. Esmu Lubānas novadā, un, no šī aspekta raugoties, viss ir pareizi. Tā nu iznāca, ka visi pārējie dambretisti ar vārdu palika pie Madonas, bet es viens – citā novadā. Nav jau arī runa par to, ka Lubānā trūktu sportiskās konkurences. Jā, mums nav augsta līmeņa dambretistu, taču no šīs situācijas varētu iziet, rīkojot atklātos čempionātus. Nesenie Mārcienas pagasta mači pulcināja visai solīdu dambretistu kompāniju. Sarūgtina fakts, ka visus šos gadus esmu pārstāvējis arī Madonas rajona izlasi daudzos jo daudzos komandu turnīros. Tagad it kā vairs neesmu vajadzīgs. Saprotu, ka medaļas izcīnīt grib visi, taču sportisko konkurenci tas neveicina. Faktiski jau šajā situācijā zaudētājas ir abas puses. Domāju, ka Madonas sporta dzīves vadītājs Māris Gailums ir ieinteresēts, lai čempionātā es piedalītos. Taču radušos situāciju nevērtēju kā konfliktu. Nav jau arī teikts, ka nākotnē netiks rasts kāds kompromiss.
– Tu pārsvarā sacensībās piedalies tikai 64 lauciņu dambretē. Vai tagad, kad "mazajā" dambretē ir sasniegtas zināmas sportiskās virsotnes, nerodas vēlme nopietnāk pievērsties 100 lauciņu jeb tā dēvētajai starptautiskajai dambretei? Piemēram, Nīderlandē, kur ir attīstīta dambretes klubu sistēma, veidojot pat pusprofesionālas līgas, ar dambreti pat var labi nopelnīt.
– Nē. Kā saka, ar diviem zirgiem reizē jāt nevar. Turklāt "mazajā" dambretē laika gaitā ir pārāk daudz intelektuālo resursu investēts. Pirmsākumos izspēlētās partijas pierakstīju kladē, veicu rūpīgas spēļu analīzes. Daudzkārt pats esmu atradis atklātņu jauninājumus, neordinārus risinājumus. Tagad šī mana jaunrade ir atrodama vairākos dambretes analītikai veltītajos izdevumos, pat Krievijā izdotajos. Savukārt mana kladīte ir pārtapusi samērā apjomīgā grāmatā. Tiesa, kamēr vēl aktīvi piedalos sacensībās, tās apjoms var tikai papildināties, pilnveidojoties analītiskajam materiālam.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 29.05.2010.
Ar nacionālo meistaru dambretē Valdi Masu
sarunājās GUNVALDIS TARVIDS
AUTORA foto