Valsts meža dienesta Meža pētīšanas stacijas pārziņā ir 29 000
hektāru zinātniskās izpētes mežu, kas atrodas 9 rajonu un 23 pašvaldību teritorijās. Tas nozīmē, ka pēc reorganizācijas 2000. gadā mežu pētīšanas stacija "Kalsnava" ir ievērojami pārveidota un jau ilgu laiku strādā citādāk nekā agrāk. Visu šo saimniecību vada direktors EDGARS ŠMAUKSTELIS, viņš jau kopš 1979. gada ir kalsnavietis, bet Meža pētīšanas stacijas direktora pienākumus pilda 14 gadu. Edgars Šmaukstelis visu savu dzīvi saistījis ar mežu.
Vispirms, lūdzu, pastāstiet mazliet par sevi.
– Esmu dzimis Jelgavā. Mamma pārcēlās uz Skrīveriem, strādāja A. Upīša Skrīveru vidusskolā. Tur arī es strādāju par laborantu, nopelnīju naudiņu, lai varētu normāli mācīties. Vidusskolu beidzu 1969. gadā. Uzreiz iestājos toreizējā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultātē. Tas notika pavisam nejauši. Man skolas laikā bija ļoti labs draugs – Vitolds Rozītis (viņš patlaban Sēlijas virsmežniecībā ir mežu aizsardzības inženieris). Mēs vienā klasē mācījāmies un reiz sākām gudrot, kur varētu studēt. Lauksaimniecība toreiz neinteresēja, nolēmām, ka savu dzīvi saistīsim ar mežiem. LLA Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultātei toreiz bija ļoti laba reklāma, fakultāte skaitījās viena no labākajām. Toreiz tajā bija liels konkurss. Tas mūs ļoti uztrauca. Kad iestājeksāmeni bija jau nokārtoti, palika divi pretendenti uz vienu vietu. Toreiz nebija tā kā patlaban, kad fakultātei ir problēmas ar studentu nokomplektēšanu. Prestižs meža nozarei bija ļoti augsts.
Iestājos klātienē, bet līdz ar to parādījās izdzīvošanas problēmas, stipendija nebija pārāk liela. Visus studiju gadus kaut kur strādāju, nauda bija jāpelna. Tad izveidojās ģimene, un es pārgāju uz studijām neklātienē. Sāku strādāt toreizējā Jelgavas mežrūpniecības saimniecībā par mežu meistaru Dalbes mežniecībā. Būtībā jau tas pats mežsargs biju, tikai tad šo amatu tā jocīgāk sauca. Kājām bija jāiet savā apgaitā kādi pieci kilometri pa meža ceļu. Toreiz vienīgais transports bija mopēds un divi dienesta zirgi.
Vēlāk es strādāju Pļaviņu mežniecībā. Mana kundze Ilze pabeidza studijas LLA Lauksaimniecības ekonomikas fakultātē. Valsts sadales komisija viņu norīkoja par ekonomisti manai darbavietai kaimiņos – Vietalvas lielsaimniecībā. Tas bija 1974. gadā. Tik ilgi arī es nostrādāju Pļaviņu mežniecībā par mežsargu.
Uz Kalsnavu atnācu nejaušības pēc. Mana kursabiedrene bija Aija Kaškure. Viņa jau strādāja mežu pētīšanas stacijā "Kalsnava". Reiz biju atbraucis ciemos paskatīties, kā kursabiedrene dzīvo. Vārds pa vārdam, un uzzināju, ka Kalsnavā ir brīvas darbavietas. Sāku strādāt mežu pētīšanas stacijā "Kalsnava" introdukcijas laboratorijā, ko vadīja lauksaimniecības zinātņu doktors Gunārs Igaunis. Viņš mani pieņēma darbā. Kad cienījamais zinātnieks aizgāja pensijā, es kļuvu par introdukcijas laboratorijas vadītāju un šos pienākumus pildīju četrus gadus. Iznāk, ka esmu viņa amata tiešais mantinieks.
– Kas jums ir mežs?
– Mežs – tā ir mana dzīve. Būtībā tā arī ir atbilde uz jūsu jautājumu. Esmu pateicīgs tai labajai nejaušībai, ka mēs ar draugu pēc vidusskolas beigšanas iestājāmies Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības un mežtehnikas fakultātē.
Man tagad sākas atvaļinājums, bet es vēl nevaru to izmantot, jo ir jānokārto daži jautājumi, kas saistās ar plānoto celtniecību Šķēdes mežniecībā Talsu rajonā. Šorīt gan biju mežā, sēņoju. Saka, ka patlaban mežos sēņu neesot. Tā gluži nav. Ir gailenes, ir arī pa beciņai.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 15.09.2007.
Autors: GUNĀRS ZEMZARS
OĻĢERTA SKUJAS foto