Tie, kas seko līdzi Madonas kultūras dzīvei, būs gan uz afišām, gan arī mūsu laikrakstā saskārušies ar neierastu vārdu salikumu – „Melnais piens".
Nezinātājam varu pastāstīt, ka tā ir biedrība, kas pēdējā laikā sevi pieteikusi ar interesantiem un galvenokārt uz jauniešu auditoriju (ja neskaita teātra improvizācijas šovu „Nebeidz smaidīt") mērķētiem pasākumiem.
Pirms pāris nedēļām durvis oficiāli vēra arī biedrības pagaidām jaunākā aktivitāte -jauniešu centrs „MP e-music studio", kur vietējie jaunieši var apgūt dīdžeja prasmes. Saistībā ar šīm un citām aktivitātēm „Stars" uz sarunu aicināja biedrības valdes priekšsēdētāju ILZI BODNIECI.
– Pastāsti, kā izveidojās biedrība „Melnais piens"?
– Sākotnēji mēs darbojāmies kā radošā apvienība. Bijām divi cilvēki un šo gadu laikā, organizējot dažus pasākumus, sapratām, ka darbības lielākai izaugsmei ir nepieciešams juridiskais statuss. Lai tam, ko tu dari, būtu labāka kvalitāte, bieži vien ir nepieciešami līdzekļi, un, nodibinot biedrību, mēs guvām iespēju jau daudz nopietnāk tos piesaistīt, rakstīt un iesniegt projektus un daudz veiksmīgāk veikt citas aktivitātes, kuras būtu apgrūtinātas, ja mēs turpinātu darboties kā radošā apvienība. Biedrība mums bija nepieciešama, lai attīstītos.
– Līdz šim biedrība „Melnais piens" asociējās vienīgi ar gadskārtējo elektroniskās mūzikas festivālu „Sintētiskā sircapziņa", taču šogad biedrība ir metusies iekšā jaunās aktivitātēs – teātra improvizācijas šova „Nebeidz smaidīt" rīkošana un jauniešu centrs „MP e-music studio".
– Ja runājam par studiju, atkal galvenais uzstādījums bija, ka šī ir lieta, kas mūs pašus interesē. Ideja par studiju ir ļoti vienkārša. Mēs to neveidojām ar domu, lai aug jaunā dīdžeju maiņa, kas varētu spēlēt elektroniskās mūzikas pasākumos, tai skaitā „Sintētiskajā sircapziņā", vienkārši bija vēlme dot iespēju jauniešiem pamēģināt ko jaunu un, ja iepatīkas, savas iemaņas attīstīt, turpināt ar to nodarboties, ja neiepatīkas – arī labi, vismaz ir skaidrība. Studijas aparatūra maksā salīdzinoši dārgi, un ne katram vecāki var atļauties ko līdzīgu iegādāties tikai tāpēc, ka bērnam pēkšņi ir radusies interese sevi izpaust kā dīdžeju. Tāpēc man šķita svarīgi cilvēkam dot iespēju tieši tajā brīdī, kad viņu tas patiesi interesē, izmēģināt. Izdosies, neizdosies, tas nav tik būtiski, galvenais – nebūs palaista garām iespēja un mums nebūs zudis kāds talantīgs dīdžejs tikai tāpēc, ka savulaik nebija neviena, kas viņam rada apstākļus.
Savukārt, kas attiecas uz „Nebeidz smaidīt", vienkārši vēlējāmies izmēģināt sarīkot ko formas ziņā savādāku. Mūsu biedrības mērķis ir attīstīt kultūras dzīvi, un tas neaprobežojas vien ar elektronisko mūziku.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 18.10.2008.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
Foto no personiskā arhīva