Nolūks nebija MAIJU BIEZO iesaistīt sarunā kā amatpersonu, bet gan kā sievieti, kam visai cienījams statuss – Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras Madonas nodaļas vadītāja.
– Ierēdne un valsts amatpersona? Dzīvesveids vai sirdsdarbs? Kā sadzīvo statuss ar personības izpausmēm? – centos sarunai atrast stīgu.
– Ierēdnis un valsts amatpersona nav viens un tas pats, taču ir ļoti daudz kopīga. Ir ierobežojumi, vai papildus tam darbam, ko dara, ir iespējams likumā noteiktais radošais vai pasniedzēja darbs, bet citādi – runa taču ir par to, vai tas darbs, kuru es daru, interesē vai neinteresē, patīk vai nepatīk. Un tad jau ir vienalga, kāds statuss man skaitās. Runa ir par darba saturu.
– Cik gadu šim saturam ir atdots?
– Visas jubilejas ir pagājušas, nākamās pieminamās – ļoti tālu. Šajā nozarē pusi nostrādātā laika biju rajona izpildkomitejas sociālās nodrošināšanas nodaļā, otru pusi – iestādē, kas šobrīd ir Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, bet bijusi ar dažādiem nosaukumiem, – nu jau 32 gadi. Brīsniņš ir. Kaut biju "zvērināta" latviešu valodas skolotāja, šajā lomā biju visai neilgi. Bērzaunē man bija ļoti laba latviešu valodas skolotāja Maizīte, kuras nu jau ļoti sen vairs nav, un varbūt arī ģimenē bija interese par literatūru, īstenībā arī nopietna attieksme pret rakstīto vārdu. Bet izglītība iegūta neklātienē, strādājot jau šajā iestādē. Pienāca brīdis, kad vajadzēja izšķirties, pa kuru taku turpināt ceļu, tad jau šis darbiņš bija paspējis pieaugt pie sirds.
– Kā tagad vērtējat šo izšķiršanās soli?
– No pamatskolas laikā izsapņotā palikusi atziņa – darot šo darbu, ļoti lielā mērā esmu zaudējusi spēju atrast vārdus, lai labi, saistoši izteiktos. Vissāpīgāk to izjutu kādā sarīkojumā "Brakos", kad satiku savu vidusskolas latviešu valodas skolotāju Almu Zaltāni. Klausījos, kā viņa runā, un apbrīnoju, cik bagātīgā valodā cilvēks spēj izteikties par it kā vienkāršām lietām. Protams, ir daudz labu vārda meistaru, bet šī tikšanās bija īpaša – skolas gados es klausījos, kā viņa stāstīja, mācīja, bet tolaik es to tā nenovērtēju.
– Varbūt tagad iespējas izteikties ir "ierāmētas" darba pienākumu vai etiķetes dēļ?
– Lietišķā valoda ir lietišķā valoda. Klientam atbildi var uzrakstīt, mēģinot saprotami pateikt, bet atbilde nevar būt daudzkrāsaina, tai jābūt lietišķi pareizai, nepārprotamai. Jā, es varu nerunāt likuma vārdiem, jo likumā izteiksmes stils ir galīgi nesaprotams cilvēkam, kas nav šī likuma lietotājs. Padarīt to saprotamāku var censties, bet nevaru izteikties kaut nedaudz emocionāli. Neesmu dzejas valodas fanāte, man patīk laba stāstījuma valoda.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 20.10.2007.
Autore: ASTRA ZAGORSKA
Foto no ģimenes albuma