AGRIS VANAGS mūsu pusē ir ienācējs. Pērn viņš uzsāka vadīt jogas nodarbības un savai praksei piesaistīja daudz sekotāju. Šobrīd Madonā Agris strādā ar divām grupām un par atsaucību un cilvēku interesi ir gandarīts.
Kā viņš pats pievērsās jogas praksei, kas īsti ir joga un kāds ir ceļš uz sevis attīstību – par to šīs sestdienas saruna ar jogas treneri Agri Vanagu.
– Par mani var romānu uzrakstīt, man bijis līkloču ceļš, nebūt ne tāds, kāds varētu būt guru vai skolotājam, – tiekoties laikraksta redakcijā, saka Agris Vanags. – Interesentu grupas uzsāku trenēt 1988., 1989. gadā, jauniešiem mācot pašaizsardzību. 1992. gadā sāku dienēt Latvijas virsdienestā – speciālo uzdevumu vienībā, pēc tam strādāju vairākās apsardzes firmās. Savdabīga pieredze saistās arī ar laiku, kad strādāju par cietuma uzraugu. Redzēju dažādus psiholoģiskos tipus, pētīju, cik viņi, šie noziedznieki, ir samaitāti. Secināju, ka visi ir cilvēki, ar visiem var runāt un saprasties, ja tikai runā cilvēcīgi. Biju ieplānojis, ka cietumā vadīšu jogu, tobrīd neizdevās, bet izskatās, ka šis projekts varētu aiziet šajos laikos.
– Kura īsti ir dzimtā puse, Madonā taču esat ienācējs?
– Esmu tipisks rīdzinieks, kas šobrīd no Rīgas mērķtiecīgi bēg projām. Ar Madonas novadu saistība ir tāda, ka ģimene – sieva un bērns – dzīvo Liezērē. Es pats esmu gan tur, gan nodarbības vadu Rīgā, Siguldā, Madonā, Naukšēnos. Pagājušajā gadā jogas grupu vadīju arī Ozolos, šajā sezonā būs divas grupas Madonā.
– Kāda ienācēja acīm liekas Madonas puse?
– Ļoti gaiša. Cilvēki ir gaiši, atvērti un vienkārši, Rīgā cilvēki ir sarežģītāki, nedaudz iedomīgāki, aizņemtāki, līdz ar to – arī nervozāki. Rīgas vide pati par sevi ir kā vēža šūna, jau tur iebraucot, jūtos briesmīgi. Rīgā uzturos vienu dienu, jo strādāju par jogas instruktoru Taka Spa.
– Esmu dzirdējusi, ka Naukšēnos tiek organizētas arī jogas nometnes.
– Pamazām pāreju no nodarbībām telpās uz dzīvo jogu, kas notiek dabā. Naukšēnos pasniedzu dzīvo jogu, vedu cilvēkus mežā, atstāju pie ugunskura, vēroju, kā ar viņiem notiek lielas transformācijas. Cilvēks mainās dažu dienu laikā, mainās uz pozitīvo pusi, jo svarīgi ir tas, ko viņš gūst saskarsmē ar sevi. Kontakts ar sevi cilvēkam mūsdienās ir minimāls. Visu laiku apkārt ir sociums: televizors, radio, dators, internets. Kad viņu iestumj mežā, kur nav ne mobilā telefona, ne pulksteņa, viņš sēž pie dzīvās uguns un iedziļinās sevī.
Protams, turpinu vadīt nodarbības arī telpās, lai cilvēki mācās, apgūst pozīcijas, trenē miesu, prātu, atbrīvojas no stresa, bet īstā joga nav zālē, ideālos apstākļos, tā ir saistībā ar dabu. Tuvojoties dabai, cilvēks tuvojas sev, psihoterapija nav vajadzīga, cilvēks izmainās tāpat.
– Kad pašam radās interese par jogu?
– Par jogas praksi sāku interesēties 2000. gadā. Mana pieredze šai disciplīnā saistīta nevis ar Indiju, bet Krieviju, jo tur jogu mācījos. Ir bijuši arī divi nozīmīgi skolotāji Rīgā; šobrīd no skolotāju instrukcijām esmu atgājis, strādāju patstāvīgi.
– Vai ir atšķirība starp to, kā jogu mācīja skolotāji un kā to darāt pats?
– Skolotāji jogu pasniedz indiešu tradīcijā, man aizvien tuvāka ir latviskā tradīcija. Esmu iegājis dainu kultūrā, mantru vietā jogas nodarbībās dziedu tautas dziesmas, un šobrīd par dainām rakstu arī grāmatu. Manuprāt, latviešiem tuvāk dvēselei ir dainas, un tajā nav pretrunu ar tradicionālo jogas praksi, jo joga ir prāta un ķermeņa disciplīna. Esmu savienojis latvisko kultūru ar jogas fizisko praksi.
– Kāda reakcija uz to ir citiem jogas treneriem?
– Viņi brīnās, citi pasmīn, bet kopumā attieksme ir normāla, mana izvēle tiek respektēta.
– Ko šābrīža kontekstā devis darbs specvienībā?
– Tas devis dzīves rūdījumu, cilvēku pazīšanu un normālu uztveri. Lielai cilvēku daļai ir sentimentāla dzīves uztvere, cilvēki nedaudz iegrimst savā ilūziju pasaulē un izveido noteiktus priekšstatus par lietām. Manī saglabājies elastīgums raudzīties uz lietām tādām, kādas tās ir, bez ilūzijām. Visu nosaka vieta, laiks, apstākļi.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 19.09.2009.
Autore: INESE ELSIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto