Kaut māja Bērzaunes pagastā Agra Pilsuma īpašumā nonāca jau pagājušās tūkstošgades 90. gados, tā īsti „Pilsumos" viņa ģimene – sieva Daiga, dēls Mārtiņš – uzsāka dzīvot pagājušā gada vasarā. Līdz tam pussagruvusī ēka tika pamazām sakārtota, atjaunota, lai reiz pieredzētu būtisko Daigas izšķiršanos – pārcelšanos no dzimtās Olaines uz Madonas rajonu.
– Kad strādāju Olaines mākslas skolā, uz šejieni braucu brīvlaikos un brīvdienās, – stāsta Daiga Pilsuma. – Tad puikam pienāca laiks doties uz bērnudārzu (Mārtiņam šobrīd ir 3 gadi. – Aut.), un es nolēmu, ka pienācis brīdis ko mainīt.
Šobrīd Daiga ir bezdarbniece, dzīvo mājās, rūpējas par ģimeni un, protams, glezno.
– Meklēju arī darbu, bet tad sapratu, ka neko piemērotu sev atrast nevaru, – neslēpj māksliniece. – Pārstāju par to raizēties un turpināju gleznot. Puika nereti slimo, un tad, kad viņš ir mājās, neko daudz paveikt nevaru – Mārtiņš visā grib piedalīties. Katru reizi, kad viņš aizbrauc uz baznīcu (domāta Bērzaunes evaņģēliski luteriskā baznīca. – Aut.), rāda, ko mēs kopā esam uzgleznojuši. Runa ir par altārgleznu sakristejā, kas uzgleznota speciāli šai vietai 2007. gadā un kuras sižets ir balstīts Jāņa evaņģēlija 8. nodaļas stāstā par Jēzu un grēcinieci. Dēlam mīļa ir sarkanā krāsa, tad nu pa apakšu manus darbus viņš sašvīko. Reiz sapratu, kā ļoti labi var iziet no situācijas – jāiedod eļļas krītiņi, ko pēc tam viegli var aizgleznot. Tā nu puisis pa apakšu strādā, un pāris stundas valda miers un klusums.
– Vai darbs mākslas skolā pašai ir aktuāls?
– Kādu regulāro ienākumu avotu jau vajag, un man ar mazajiem cilvēkiem darboties tiešām patīk. Daudz labāk, nekā ar lielajiem.
Iespējams, jādomā arī par ko citu: kā izmantot mūsu zemi nevis to apstrādājot, bet, piemēram, apmežojot. Pagājušajā nedēļā biju bibliotēkā un iepazinos ar internetu. Līdz tam pret to izturējos ļoti augstprātīgi (Daiga smaida), un mana attieksme, protams, nav mainījusies. Ar datoru esmu strādājusi, esmu beigusi datorapmācības kursus un veikusi dažādus līgumdarbus, bet ar e-telpas revidēšanu nebiju saskārusies. Tagad tīklā iepazīstos ar Eiropas projektiem.
– Kā krustojās ceļi ar Agri?
– Tas bija Rīgā pirms kādiem 15 gadiem. Mēs satikāmies Rīgas bohēmas laikos pie mūsu draugiem. Tikai nedēļu bijām pazīstami, kad Agris mani atvilināja pa sniegiem uz šejieni. Mājai bija tikko salabots jumts, ievilkta elektrība, tādos laukos līdz šim nebiju bijusi.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 16.02.2008.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto