LAURU RIEKSTIŅU, spilgtu, gudru un radošu personību, ir grūti nepamanīt, tāpēc Madonas pilsētas 1. vidusskolā jaunieti pazīst teju vai katrs. Skolotājiem viņa atmiņā paliks kā zinātkāra, akurāta, mērķtiecīga skolniece. Skolēniem — kā gudra, apzinīga un komunikabla pasākumu organizatore, kas ikdienas mācību ritmu daudzkārt prata atdzīvināt ar interesantām idejām. Savukārt klasesbiedri un draugi vienmēr ir apbrīnojuši viņas prasmi mācīties un teic, ka Lauras sabiedrība ir ļoti patīkama, viņa ir jautra, sirsnīga un prot ar visiem labi sadzīvot.
Laura Riekstiņa divpadsmit gadu par savu skolu dēvēja Madonas pilsētas 1. vidusskolu, tagad mācības tiks turpinātas, studējot Rīgas Stradiņa universitātē budžeta grupā. Par izjūtām, kādas šobrīd mīt nākamajā studentē, par gūtajām zināšanām un pieredzi, ko devusi dzimtā pilsēta un skola, lūdzu pastāstīt pašai Laurai.
— Kā tu vērtē savus divpadsmit mācību gadus, pavadītus vienuviet — Madonas pilsētas 1. vidusskolā?
— Esmu ne tikai savas pilsētas, bet arī savas skolas patriote. Jāteic, nevienu brīdi netiku domājusi mainīt skolu, ne 7. klasi, ne 9. klasi beidzot, un savu lēmumu ne mirkli neesmu nožēlojusi. Skolotāji ir kā savējie, visu var sarunāt, par visu var jautāt, un tajā pašā laikā pietiekami stingri un prasīgi, kas iemāca disciplīnu, kas prot būt tādi, lai viņus cienītu un klausītu.
Beidzot 9. klasi, man ļoti nozīmīgas bija izjūtas, ka te viss ir pierasts un mīļš. Svarīgi, ka viss mācību process ir ļoti veiksmīgi organizēts. Kabineti, sporta zāle, ēdnīca atrodas vienā ēkā, ir padomāts, lai skolēniem būtu ērti mācīties, nav jāstaigā šurpu turpu uz mācību stundām. Daudzi kabineti ir aprīkoti ar mūsdienu jaunākajām tehnoloģijām, un tas atdzīvina mācību darbu, palīdz vieglāk apgūt zināšanas. Pedagogi ir zinoši un strādā ļoti profesionāli. Mani visus gadus mācīja tiešām izcili skolotāji, vislabākie, kādi vien var būt. Esmu viņiem ļoti pateicīga par ieguldīto darbu, par pacietību atbildēt uz maniem jautājumiem, ļoti bieži arī pēc stundām, bet īpašu paldies gribu teikt skolotājām, kas mācīja gan pamatskolā, gan vidusskolā angļu valodu, matemātiku un bioloģiju. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka ne jau skolas nosaukums ir galvenais, bet gan skolotāji, kas tajā strādā, viņu profesionalitāte un prasme kontaktēties ar skolēniem.
— Pastāsti par saviem lielākajiem un pašai šķietami nozīmīgākajiem sasniegumiem mācībās!
— Esmu priecīga par iegūtajiem vērtējumiem centralizētajos valsts pārbaudījumos — visos eksāmenos ir B līmenis, bet latviešu valodā pietrūka tikai viena procenta līdz augstākajam vērtējumam. Jā, šobrīd tas šķiet visvērtīgākais guvums, jo rezultātā tiku Rīgas Stradiņa universitātes medicīnas fakultātes budžeta grupā, aiz sevis atstājot ievērojamu skaitu citu pretendentu.
Laba dzīves skola bija piedalīšanās konkursā „Pazīsti savu organismu”, kur novadā ieguvu 1. vietu, bet valsts mērogā — 2. vietu. Konkurss domāts jaunajiem mediķiem, tāpēc gatavošanos tam neizjutu kā apgrūtinājumu, bet visu darīju ar prieku un interesi. Protams, liels paldies te jāsaka skolotājai Inesei Eleksei, kas daudz palīdzēja, papildus strādāja, ieteica lasīt nepieciešamo literatūru. Dažiem tas var šķist dīvaini, bet pat brīvajos brīžos es dodu priekšroku nevis daiļliteratūrai, bet grāmatām par bioloģiju, cilvēka anatomiju, tās varu lasīt gandrīz vai nepārtraukti.
Arī 11. klasē izstrādātais mans zinātniski pētnieciskais darbs saistīts ar nākotnes profesijas izvēli, tā temats „Krūts vēža bīstamības apzināšanās un izplatība Madonas novadā” (vadītāja Lidija Butlere). Esmu apmierināta ar ieguldīto darbu, jo tas vienmēr attaisnojas, šajā gadījumā zinātniski pētnieciskais darbs tika izvirzīts uz novada konkursu.
Vēl gribu piebilst — mana pārliecība ir tā, ka skolēnu veido skolotājs. Tāpēc arī savos sasniegumos visvairāk gribu akcentēt to lielo ieguldījumu un darbu, kas ir nācis no skolotāju puses. Mācību process skolā ir ļoti cilvēcīgs, ja kaut ko nesapratu, vienmēr varēju jautāt, savukārt mācību stundas ļoti saturīgas, visvairāk ieguvu tieši no tām. Nesaprotu tos skolēnus, kas gaužas, ka grūti mācīties, ka daudz uzdod. Ja uzmanīgi klausās stundās, kur visu izskaidro, ja stundās pats visu izdara, bieži vien pietiek un mājās tikpat kā nevajag neko vairs darīt.
— Jā, tu tiešām esi ļoti mērķtiecīga! Vai jau kopš bērnības zināji, ka studēsi medicīnu?
— Nē! Tā ļoti skaidri, ka vēlos kļūt par mediķi, ja runājam vēl precīzāk, tad šobrīd domāju tieši par ķirurga profesijas apguvi, izlēmu tikai desmitās klases beigās. Tikai tad sapratu, kas īpaši interesē, un vidusskolā jau mērķtiecīgi gāju uz to. Kā jau teicu, daudz lasu attiecīgu literatūru. Starp citu, netiku pieteikusies un nebraucu uz universitātes organizētajiem kursiem, kas ir ļoti populāri studēt gribētāju vidū. Biju pārliecināta, ka manas zināšanas ir pietiekami pamatīgas un skolotāju darbs tik profesionāls, ka noteikti tikšu augstskolā, jāteic, ka tiešām cerēju iekļūt budžeta grupā.
10. klases beigās sapratu, kas īpaši interesē, un vidusskolā jau mērķtiecīgi gāju uz to. Mācoties 12. klasē, visa gada garumā papildus gāju mācīties pie skolotājas Dailas Sembergas, tie arī bija mani visvērtīgākie kursi. Paldies skolotājai! Kā izrādās, darbs ir attaisnojies un iecerētais — piepildījies, atliek vien savus nākotnes nodomus īstenot tikpat veiksmīgi, kā ir izdevies līdz šim.
— Mācoties vidusskolā, daudzi tevi iepazina ne tikai kā lielu gudrinieci mācībās, bet arī kā veiksmīgu pasākumu organizatori, kas ar interesantām idejām prot atdzīvināt skolas ikdienu. Kas pamudināja sākt darboties šajā jomā?
— Man vienmēr ir paticis izpausties visdažādākajos veidos. Kad mācījos 11. klasē, tiku ievēlēta par skolēnu padomes prezidenti. Tas bija interesants notikums, un gūtā pieredze — nenovērtējama. Skolā rudens pusē tika rīkotas skolēnu padomes prezidenta vēlēšanas. Vispirms uz šo amatu pieteicās seši kandidāti, arī es. Līmējām reklāmas afišas, rīkojām dažādus aģitācijas pasākumus ar mērķi iegūt pēc iespējas vairāk savu atbalstītāju balsu. Tad daži apvienojās, lai konkurence nebūtu tik liela, un līdz beigām palikām vairs tikai trīs pretendenti skolēnu padomes prezidenta amatam. Noslēguma pasākumā vajadzēja publiski uzstāties un pamatot, kāpēc tieši mani vajag ievēlēt un ko apsolu paveikt kā skolas prezidente. Manas prioritātes, mans mērķis bija saliedēt skolēnus, nostiprināt draudzīgu sadarbību, veidot interesantus pasākumus, lai skolēnu dzīve nesaistās tikai ar mācību darbu vien. Tā tiku ievēlēta par skolēnu padomes prezidenti, un šī amata pienākumus veicu divus gadus, paralēli darbojoties arī novada skolēnu padomē: organizējām labdarības pasākumus, rakstījām projektus, organizējām nometnes. Piemēram, pagājušajā vasarā iesniedzām novada domē apstiprināšanai projektu par jauniešu atpūtas nometnes izveidošanu Praulienas pusē. Bijām padomājuši gan par atrakcijām, gan nakts orientēšanos, par ko atbildīga biju es. Liels gandarījums, ka mūsu projektu dome atbalstīja, arī finansiāli. Ir patīkami darboties un īstenot idejas, ja tās pozitīvi novērtē arī citi, ja apkārt ir atsaucīgi un aktīvi jaunieši.
— Ko tu dari brīvajā laikā, kad nelasi zinātnisko literatūru, kad nemācies? Kā tu atpūties? Kā atgūsti spēkus un enerģiju?
— Jāteic, es neadu, netamborēju, nešuju, arī ēst labprāt negatavoju. Mana drauga Riharda mamma strādā Madonas pilsētas 1. vidusskolā par mājturības skolotāju, un es noteikti biju viņas visslinkākā skolniece. Šovasar galvenokārt fiziskās aktivitātes norit ūdens tuvumā, daudz peldu. Pagājušajā gadā prioritāte tika velosportam, ļoti daudz braucu ar velosipēdu. Daudz — tas nozīmē, ka braucu gan bieži, gan veicu garus gabalus.
Patīk atpūsties jautru, mīļu draugu sabiedrībā, darīt interesantas, trakas lietas. Tā kā Rihards uzvarēja vairāk nekā pussimts jauno dīdžeju konkursā „Foam Kingdom”, iegūstot iespēju uzstāties kopā ar Latvijas populārākajiem dīdžejiem, tagad vai ik nedēļu ceļoju kopā ar viņu pa visdažādākajām Latvijas pilsētām.
— Vairs tikai mēnesis, un tad dzīve ritēs citā pilsētā. Kas paliks atmiņā no Madonas, no savas skolas?
— No skolas gadiem īpaši interesantas šobrīd šķiet audzinātājas Rūtas Trušeles un fizikas skolotājas Marijas Deigeles rīkotās mācību ekskursijas — ļoti mērķtiecīgas, tādas, kas pilnveido skolēnus.
Madona ir maza pilsēta, te viss notiek mīļi, mierīgi, bez liekiem uztraukumiem. Gribētos, lai tā ir vienmēr. Ir vērtības, bez kurām savu dzīvi nevaru iedomāties.
Te ir manas mājas, mana ģimene, mans draugs Rihards un daudzi citi man mīļi cilvēki.
Autors: SANDRA ŠIMKĒVIČA
Foto no personiskā arhīva