RUTA VIZĀNE (toreiz vēl Dūmiņa) pirms 37 gadiem Ļaudonā ienāca kā trauksmains rīta vējš. Enerģiskās jaunietes iesaistīšanos Ļaudonas ciema sabiedriskajā dzīvē nevarēja nepamanīt. Nepagāja ne gads, kad apraksts par jauno speciālisti parādījās arī rajona laikrakstā „Stars". Kāpēc Sibīrijā dzimusī, Smiltenes pusē uzaugusī tagadējā Madonas novada pašvaldības domes deputāte, bāriņtiesas locekle Ļaudonas pagastā pēc Cēsu medicīnas skolas beigšanas izvēlējās tieši Ļaudonu, to, uzaicinot uz sarunu redakcijā, jautājām Rutai pašai.
– Jau prakses laikā kopā ar kursabiedreni Aldu, tagadējo Gulbenes slimnīcas direktora vietnieci, izvēlējāmies Madonu, kas mums bija sveša un par ko iepriekš neko daudz nezinājām. Acīmredzot tas bija liktenis. Arī tad, kad notika valsts sadale, es piekritu nākt strādāt uz Madonas rajonu, jo skaidri zināju, ka darbs būs laukos. Man piedāvāja izvēlēties vienu no diviem ciemiem – Ļaudonu vai Barkavu. Tie bija bērnudārzi, uz kurieni mūs sūtīja strādāt, jo tajos laikos plašas pirmsskolas izglītības iestādes jau tika celtas visā valstī. Kursabiedrene izvēlējās Barkavu, kur dzīvoja viņas radi, bet man palika Ļaudona. Un tā es jūlija beigās ierados Ļaudonā un sāku strādāt par medmāsu Kirova padomju saimniecības bērnudārzā, līdztekus arī Madonas slimnīcas ķirurģijas nodaļā un vēlāk arī Ļaudonas slimnīcā. Pavisam medicīnā es nostrādāju līdz 1991. gadam.
Tā nu sanāca, ka, aizejot no bērnudārza, tas tika slēgts, bet mēs ar toreizējo pagasta padomes priekšsēdētāju Dzintaru Birni šādu situāciju pieļāvām tikai dažus mēnešus. Nekas netika izvazāts, visas mēbeles, mantas un iekārtas tika saglabātas, un jau 1992. gadā no jauna tika atvērta pirmā grupa. Un tagad mums Ļaudonā ir savs „Brīnumdārzs". Vienmēr, kad tur aizeju, es jūtos kā mājās, ar bērnudārzu man joprojām ir laba sadarbība. Un to pašu es varu teikt arī par skolu. Dažas bāriņtiesas locekles apgalvo, ka grūti sadarboties ar skolu, es, kā bāriņtiesas locekle ar 14 gadu pieredzi šajā jomā, gan nevaru sūdzēties.
– Un visus šos gadus esi aktīvi darbojusies sabiedriskajā dzīvē jeb, kā tagad saka, iesaistījusies politikā.
– Jā, es jau pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados pirmoreiz kļuvu par Ļaudonas ciema TDP deputāti, tad sekoja neliels pārtraukums, līdz astoņdesmito gadu beigās jeb trešās Atmodas laikā atkal iesaistījos politikā. Par deputāti mani ievēlēja līdz pat 2001. gadam – ikreiz, kad piedalījos vēlēšanās.
1994. gada maijā kopā ar priekšsēdētāju Dzintaru Birni sākām izdot Ļaudonas pagasta avīzi „Ļaudonas Vēstis", kas nu jau septiņpadsmito gadu reizi mēnesī mēro ceļu pie lasītājiem.
– Šajā laikā vēl ne reizes nav bijis tā, ka netiktu izdots kāds numurs.
– Jā, tā ir, jo to uzskatu par savu pienākumu, un tas ir arī tāpēc, ka man patīk rakstīt. Mācoties Cēsu medicīnas skolā, latviešu valodā bija jāraksta esejas, un es tās sarakstīju visām istabiņas meitenēm. Vienmēr tā sagadījās, ka pati sev izvēlējos ne to labāko. Skolotāja visam kursam priekšā lasīja un cildināja citu meiteņu esejas, kuras īstenībā biju uzrakstījusi jau es.
– Pirms kļuvi par Madonas novada domes deputāti, astoņus gadus nepiedalījies vēlēšanās. Ar ko bija saistīts šāds pārtraukums?
– 1996. gadā sāku strādāt par Ļaudonas pagasttiesas priekšsēdētāju, pēc tam iestājos augstskolā un pa šiem gadiem esmu ieguvusi arī augstāko juridisko izglītību. Kādu laiku likumdošanā bija noteikts, ka šis amats nav apvienojams ar deputāta statusu, bet pēc novadu izveides tika veiktas izmaiņas, nosakot, ka bāriņtiesas loceklis pagastā var veikt arī novada domes deputāta pienākumus.
Pirms gada, kad notika pašvaldību vēlēšanas, es saņēmu vairāku partiju uzaicinājumus, bet kandidēt piekritu partijas „Jaunais laiks" sarakstā, jo starp deputātu kandidātiem bija arī tādi, kurus es pazīstu, kuriem varu uzticēties, ar kuriem varu būt vienā komandā. Es gan nedomāju, ka „Jaunais laiks" Madonas novadā saņems tik lielu vēlētāju atbalstu un iegūs 8 deputātu vietas.
– Atskatoties uz pirmo gadu, kāds tas ir bijis tavā vērtējumā?
– Šā gada laikā dome un pašvaldības administrācija ir iestrādājusies. Nav jau viegli pārvaldīt tik lielu novadu, kurā ir apvienojušās 15 pašvaldības. Tomēr tādam lielam novadam ir arī priekšrocības, īpaši attiecībā uz projektu apguvi un finanšu piesaisti. Novada domē darba apjoms ir milzīgs. Sākums pašvaldības administrācijas darbiniekiem, pārņemot daļu funkciju no pagastiem, kā arī sakarā ar lielo dokumentu plūsmas apriti, bija neapskaužams. Tas bija grūti un smagi, bet, kā jau teicu, darbs pamazām ieiet normālās sliedēs. Arī domes sēdes vairs nenotiek līdz vēlam vakaram, un samazinājies ir izskatāmo jautājumu skaits. Turklāt novada pašvaldības darbu veiksmīgi un profesionāli vada tās priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters.
– Vai ar to jāsaprot, ka novada domē vairs nav pozīcijas un opozīcijas?
– Katrā ziņā tas vairs nav tik izteikti. Taču, nenoliedzami, ir arī jautājumi, kuros viedoklis deputātiem atšķiras. Arī Madonas pilsētā ir vairākas sasāpējušas problēmas, kas mums, no laukiem nākušiem deputātiem, ir pasvešas, kā, piemēram, ar namu apsaimniekošanu saistītās konfliktsituācijas. Uzmanību tam esam pievērsuši vairākās domes sēdēs, ir izveidota darba grupa, un es ceru, ka šis jautājums tiks atrisināts par labu iedzīvotājiem, lai tā nauda, ko viņi ir maksājuši par mājas apsaimniekošanu, arī tiktu ieguldīta namu remontā.
Savukārt pozitīvi noteikti vērtējams tas, ka neesam slēguši nevienu skolu, kā to pirms vēlēšanām visi arī bijām solījuši. To, vai tās izdosies saglabāt arī turpmāk, gan grūti pateikt, jo demogrāfiskā situācija Madonas novadā ir satraucoša. Šā gada 5 mēnešos visā novadā ir piedzimuši tikai 98 bērni. Lielākais jaundzimušo skaits ir Madonas pilsētā, bet ir pagasti, kur piedzimuši tikai 5-6 bērniņi, un ir arī tādi, kur pirmais bērniņš pasaulē nāca tikai maijā. Tas, vai pēc gadiem septiņiem visās skolās būs bērni, lai varētu nokomplektēt 1. klasi, ir liels jautājums.
Arī mums Ļaudonā ir ļoti svarīgi saglabāt vidusskolu. No trīspadsmit 9. klases absolventiem vēlēšanos mācīties 10. klasē ir izteikuši desmit. Pārrunājot šo jautājumu ar pašiem bērniem, vecākiem un skolas vadību, vēlreiz guvām apstiprinājumu tam, ka vecākiem nav tādu finansiālu līdzekļu, lai bērns mācīties varētu doties kaut vai uz skolām Madonā. Ja Ļaudonā nesaglabās vidusskolu, daļa jauniešu tā arī paliks ar pamatskolas izglītību un piebiedrosies tam pulkam, kas tagad strādā zilajās vai dzeltenajās vestēs, jeb papildinās tā saucamo „simtlatnieku" skaitu. Katrā ziņā viņiem būs grūti atrast darbu, savu vietu dzīvē vien ar pamatskolas izglītību.
Šis jautājums ir jau izskatīts novada domes izglītības un kultūras komitejas sēdē, kur deputāti izteica atbalstu vidusskolas saglabāšanai. Tas vieš cerības, ka mūsu šāgada devītie arī nākamajā mācību gadā neklaiņos pa ielām, bet mācīsies.
– Kādus lēmumus kā deputātei ir bijis pieņemt visgrūtāk?
– Tas galvenokārt attiecas uz lēmumu pieņemšanu par štata vietu samazināšanu. Pagastu pārvaldēs ir samazinātas daudzas darbavietas, un tas ir radījis jaunu bezdarbnieku vilni. Tā, piemēram, Ļaudonas pagastā tika samazinātas kādas 13 štata vietas. Sāpīgākais ir tad, ja no darba jāatbrīvo cilvēki, kam līdz pensijai ir palikuši 5-6 gadi, jo skaidrs, ka šiem cilvēkiem ir ļoti grūti no jauna atrast sevi darba tirgū.
– Savulaik tu esi bijusi pagasta padomes deputāte un tagad šos pienākumus veic arī novada domē. Vai ir kāda atšķirība?
– Veicot deputāta pienākumus pagastā, viss bija zināms. Arī tagad, kad novada domē tiek izskatīti jautājumi, kas skar Ļaudonu, es tos uztveru kā savus, bet, protams, esmu iepazinusi arī Ošupes, Barkavas, Dzelzavas un citu pagastu problēmas. Ja agrāk, braucot caur kādu pagastu, to uztvēru kā Madonas rajona sastāvdaļu, tagad nodomāju: tas ir mūsu lielais novads.
– Runājot par profesiju, kāpēc izvēlējies tieši medicīnu? Vai savā dzimtā esi pirmais mediķis?
– Mūsu dzimtā esmu pirmais mediķis. Medicīna mani ir interesējusi vienmēr. Jau no skolas gadiem esmu aktīvi iesaistījusies Sarkanā Krusta pulciņos. Man ļoti patīk ķirurģija un mani nebaida, ja apkārt šķīst asinis. Kaut medicīnā es vairs nestrādāju, vēl joprojām varu iešpricēt vēnā vai uzlikt sistēmu. Iegūtās prasmes un zināšanas jau nevar atņemt.
Neatsveramu medicīniskā darba pieredzi guvu bērnudārzā, jo tā bija ļoti liela pirmsskolas izglītības iestāde – 280 bērniem un 11 grupām. Regulāri bērnus apraudzīja arī dakteri Maija Zandberga un Kārlis Zvērs, no kuriem esmu daudz mācījusies.
– Vai atceries savu pirmo braucienu uz Ļaudonu?
– Ar norīkojumu uz savu nākamo darbavietu es vispirms ierados Madonas rajona lauksaimniecības pārvaldē, kas atradās tai pašā ēkā, kur tagad ir Madonas novada pašvaldība. Es – tāda bikla, maza, sīka meitenīte – stāvēju gaitenī, kad pie manis pienāca kāds kungs un sacīja: „Redzi tur pagalmā to bobiku ar sarkaniem riteņiem? Ar to tad arī brauksi uz Ļaudonu."
Kā pēc tam izrādījās, tas bija sovhoza galvenā inženiera Daiņa Kļaviņa spēkrats, ar kuru devos pirmajā braucienā uz Ļaudonu. Ar redzēto līdz Lazdonai biju ļoti apmierināta, bet tad sākās kalni, lejas un līkumi. Pa tādu ceļu es braucu pirmo reizi mūžā, biju laimīga, kad apstājāmies pļavu viducī pie lauku mājām un man paziņoja: tā ir tava darbavieta, tavs bērnudārzs „Pupuros".
– Ko tev nozīmē Ļaudona?
– Ļaudona ir manas mājas jau 37 gadus. Te ir aizritējis viss līdzšinējais darba mūžs, un es nevaru iedomāties dzīvi citur. Te es sastapu Gunti, ar ko kopā esam jau 35 gadus, esam izaudzinājuši dēlu un meitu, un mums ir arī mazdēls.
Ļaudonā ir ne tikai manas mājas, bet arī visskaistākie, vissmaržīgākie ziedi un vislabākie cilvēki. Ja pats būsi labs, arī citi pret tevi būs labi.
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
OĻĢERTA SKUJAS foto