Jau vairākus gadus ilgst diskusija par to, vai skolās Latvijas vēsture būtu jāmāca kā atsevišķs priekšmets. Šis jautājums nereti tiek skatīts kontekstā ar patriotisma audzināšanu bērnos un jauniešos. Pilotprojekta ietvaros Latvijas vēsture trīs gadus tika mācīta 40 Latvijas skolās, tai skaitā Lubānas vidusskolā un Kalsnavas pamatskolā. Par to, kādus rezultātus tā ir devusi, kā arī par citiem ar vēsturi saistītiem jautājumiem vērsāmies pie Kalsnavas pamatskolas vēstures skolotājas MAIRAS LAURES, kas šogad ir arī izdevusi metodiskos materiālus šā priekšmeta apguvei.
– Laikam jau jāsāk ar hrestomātisko jautājumu, kas ir sašķēlis arī vēstures skolotāju un vēsturnieku sabiedrību divās daļās: vai Latvijas vēsturi vajadzētu mācīt kā atsevišķu priekšmetu?
– Manuprāt, Latvijas vēsturi vajadzēja sākt mācīt kā atsevišķu priekšmetu jau vismaz ar trešo atjaunotās brīvvalsts gadu. Padomju gados patstāvīgus lēmumus pieņemt nevarējām. Mācījāmies pasaules vēsturi, mūsu valsts vēsture bija kontekstā ar Krievijas vēsturi un atsevišķi vēl PSRS vēsture. Atgūstot neatkarību, bijām uz nacionālās atmodas un patriotisma viļņa. Tieši tajā brīdī šis priekšmets bija nepieciešams visvairāk. Diemžēl tolaik valdīja zināms apjukums, pedagogi gāja kursos, lai vispār zinātu, kā vēsturi jaunajos apstākļos mācīt, jo, mainoties iekārtai, mainījās gan saturs, gan metodika. Eiropa deva naudu, un tika sarakstītas jaunas mācību grāmatas, kurās Latvijas vēsture tika aplūkota kopējā kontekstā. Arī es, pirmos gadus būdama vēstures skolotāja, izjutu, kā tas ir. Latvijas vēsture kopējā katlā bērniem pazuda pilnīgi, un viņi nesaprata ne rīta, ne vakara. Protams, man bija jāstrādā pēc tās programmas, kāda bija izstrādāta, taču vienmēr centos pielikt klāt nedaudz vairāk. Par laimi, 2006. gadā Izglītības un zinātnes ministrija uzsāka pilotprojektu un aicināja pieteikties tās skolas, kur Latvijas vēsturi varētu mācīt kā atsevišķu priekšmetu. No vairāk nekā 1000 skolām pieteicās tikai 40, par ko man ir ļoti skumji. Trīs gadus esam nostrādājuši, un var arī izdarīt secinājumus. Nevar apgalvot, ka bērnu zināšanu apjoms ir būtiski pieaudzis, taču arī samazinājies tas nav. Būtiskākais projekta ieguvums, manā skatījumā, ir tas, ka skolēni labāk apguva un izprata tieši Latvijas vēsturi un tās notikumus. Ņemot vērā situāciju, kāda ir veidojusies pēc neatkarības atgūšanas, uzskatu, ka tieši uz mūsu valsts vēsturi būtu jāliek lielāks akcents, jo sabiedrība neredz vienojošās vērtības.
Viena no problēmas saknēm ir tā, ka latvietis tā pa īstam brīvs ir bijis tikai neilgu laiku, un mūsos diemžēl mīt verga dvēseles atblāzma. Ilgus gadsimtus esam jutušies nevērtīgāki, tādēļ daudzi brīvā tirgus apstākļos cenšas ieraut pēc iespējas vairāk. Tāda lieta kā patriotisms un dzimtenes mīlestība pazūd pilnībā. Domāju, ka, mācot bērniem savas tautas vēsturi, mēs varam situāciju vērst uz labu.
– Vai starp vēstures mācīšanu un patriotismu var likt vienādības zīmi?
– Vēstures stundām būtu jābūt tām, kas bērnos veido patriotismu. Vēstures skolotājs, līdzīgi kā padomju gados, ir zināma ideoloģijas nesēja lomā. Ļoti daudz kas ir atkarīgs no tā, kādā veidā vēsture tiek mācīta un ar kādu emocionālo uzsvaru. Nesen ar skolēniem runājām par 1941. gada deportācijām. Bērni meklēja materiālus, veica pētījumus, pašiem bija jāatbild uz daudziem būtiskiem jautājumiem. Mums skolēniem ir jāsniedz priekšstats par tiem notikumiem, kurus nekad nevajadzētu atkārtot vai no kuriem vajadzētu mācīties. Piemēram, abi pasaules kari. Ja tiek sausi runāts vienīgi par kritušo skaitu, bērniem, visticamāk, tas neko daudz neizteiks, taču mēs runājam par to, kas būtu jādara, lai pie varas nenāktu tādi cilvēki, kas spēj izraisīt karus (kā Hitlers, Staļins). Arī Latvijas vēsturē ir fundamentālas lietas, par kurām jārunā, piemēram, jaunlatvieši, Jaunā strāva. Tās ir pamatlietas, ko izzinot skolēni mācās saprast sabiedriskos procesus. Viena lieta, ko bieži aizmirstam, ir – kāds tad īsti ir pamatskolas uzdevums? Skolēnam pamatskolā ir jāsaņem priekšstats par visām zinātnēm, bet vēstures zinātnei klāt nāk arī jau minētais ideoloģiskais uzsvars. Skolēns ir jāizlaiž no skolas kā indivīds, kas izprot sabiedriskos procesus. Tas laiks, kad bija jāiekaļ gadaskaitļi un faktu, jēdzienu jūra, ir aizgājis. Jā, pilnīgi bez tā neiztiek, taču bērnam ir jābūt skaidrai kopainai. Uzskatu, ka ar Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu mēs šo kopainu varam sniegt skaidrāku, jo, ja raugās uz 20. gadsimta vēsturi, kaut vai Otrā pasaules kara hronoloģiju, ir skaidrs, ka Latvijas vēsture un tās notikumu izpratne bērnam izšķīdīs kopējos kara notikumos.
– Cik viegli bija izstrādāt metodiskos materiālus Latvijas vēstures priekšmeta apguvei?
– Nevar teikt, ka vedās viegli, taču darbs bija interesants. Patīkami, ka tas vainagojās ar darba burtnīcu izveidi. Darbs pie tām man aizņēma katru vakaru. Darba lapas ir praksē pārbaudīts palīgmateriāls, kas veicina Latvijas vēstures apguvi. Katra darba lapa ir izgriežama un lietojama atsevišķi. Skolēni tajās ieraksta nozīmīgākos faktus un atziņas, ar marķieriem izceļ galveno, kā arī izsaka savu vērtējumu notikumiem, rakstot nelielas esejas. Tādā veidā viņi mācās atrast vajadzīgo informāciju un strādāt ar to. Pieredze liecina, ka mūsdienu skolēni informāciju labāk uztver darbībā, nekā tikai klausoties. Skolotājs var arī vērtēt darba lapas, un tas aizņem īsāku laiku, nekā brīvā formā rakstītu darbu vērtēšana. Pašu veidotās darba lapas skolēni var izmantot arī mājās mācību grāmatas vietā.
Mācot pēc jaunās metodes, izjutu, ka sāk mainīties arī priekšmeta pasniegšanas principi. Nu jau skolotājs vairs nav skolotājs, bet konsultants. Lielāka patstāvība saistībā ar darba burtnīcām gulstas uz pašiem skolēniem. Tiesa, šobrīd nav īsti skaidrības, kas ar priekšmeta mācīšanu notiks pēc pilotprojekta beigām. Pašreizējā izglītības un zinātnes ministre Tatjana Koķe tā ieviešanu it kā atbalsta, taču vai viņai izdosies pārliecināt pārējos kolēģus?
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 24.04.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto