Pagājušajā nedēļā manu uzmanību piesaistīja divi notikumi. Abi no tiem risinājās ceturtdien, un abiem ir tieša saistība ar Saeimu.
Pirmais – plašāk izskanējušais – ir Saeimas Juridiskās un Nacionālās drošības komisijas vienošanās par grozījumu Krimināllikumā iesniegšanu parlamentā.
Pasaule mainās, maināmies arī mēs
Divas lappuses garie grozījumi, kurus plānots apstiprināt jau šajā ceturtdienā Saeimas plenārsēdē, paredz pastiprināt sodus par noziegumiem pret valsti. Likumprojekta iesniedzēji – Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa un Juridiskās komisijas priekšsēdētājs Gaidis Bērziņš, kuru vadībā grozījumi izstrādāti, likumprojekta anotācijā nepieciešamību pēc tiem pamato ar faktu, ka ģeopolitiskā situācija pasaulē pastāvīgi mainās un Latvijai līdzīgi kā citām valstīm ir jāsaskaras ar arvien jauniem izaicinājumiem nacionālajai drošībai, tādēļ mūsu valstij jāiet kopsolī ar citiem un jāpievelk groži (galvenokārt ar bargākiem sodiem), lai novērstu vēršanos pret valsti.
Pirmajā acumirklī grūti atrast, pie kā likumprojektā piekasīties. Apdraudējums un jaunās globālās reālijas skaidri iezīmētas, nepieciešamība pēc izmaiņām Krimināllikumā – arī. Likumprojekta anotācijā teikts, ka spēkā esošais regulējums vairs nenodrošina nacionālās drošības interešu aizsardzību pilnā apjomā. Tas nav pietiekams un atbilstošs, ņemot vērā mūsdienās pastāvošos valsts drošības apdraudējumus. Ar likuma grozījumiem tikšot nodrošināta iespēja vērsties pret hibrīdkara radītiem apdraudējumiem Latvijas drošībai un ar krimināltiesiskiem līdzekļiem ātri reaģēt uz iespējamo apdraudējumu, kas vērsts pret Latvijas Republiku un tās pamatinteresēm, vai citādu apdraudējumu Latvijas nacionālās drošības interesēm.
Noziegums un sods
Skaisti, grozām likumu un novēršam draudus. Tikai ir viena problēma, un uz to daži, tostarp mani amata brāļi, jau steidz norādīt. Krimināllikuma grozījumi pieļauj plašu interpretāciju, kas savukārt pieļauj kādas ieinteresētās puses vēršanos pret sev netīkamiem elementiem, kaut arī tie nav noziegušies nedz pret LR, nedz pret tās varu. Tieši jautājums par to, kā mēs definējam valsts varu, ir visbūtiskākais. Valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai, tādēļ vēršanās pret tautu kā varas nesēju var tikt sodāma. Valsts varu varam uzlūkot arī kā trīs varas atzarus – likumdevēju, izpildu un tiesu varu. Arī vēršanās pret kādu no tām var tikt traktēta kā krimināli sodāms nodarījums. Vēršanās var būt gan nevardarbīga, gan vardarbīga (sodāma bargāk). Kurā brīdī rodas problēmas? Par piemēru izmantošu absurdu, taču, iespējams, nemaz ne tik nereālu situāciju. Pieņemsim, kādam blogerim nepatīk Saeimas deputātes Solvitas Āboltiņas ugunīgi sarkanie mati. Viņš savā blogā ieliek iznīcinošu rakstu par to, ka cilvēkam ar šādiem matiem Saeimā nebūtu jāatrodas, un vispār – tik sarkani mati norādot uz asinskāri, varaskāri, naidu pret cilvēkiem un piederību iluminātiem. Kā iepriekš jau minēju, Solvita Āboltiņa nav vienkārši Saeimas deputāte (lai gan varētu pietikt jau ar to vien), bet gan Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāja. Viņa, iepazīstoties ar minēto rakstu, varētu spriest par dažādiem tālākās rīcības scenārijiem. Pirmais – ierakstu ignorēt. Otrais – vērsties pie tā autora un lūgt/draudēt to izņemt. Pastāv arī variants vērsties tiesībsargājošās iestādēs ar sūdzību par apmelojumiem, goda un cieņas aizskārumiem. Taču pastāv vēl kāda iespēja, un šobrīd mēs varam tikai minēt, vai Āboltiņas kundzei nerastos vēlme to izmantot, proti, mēģināt piesiet Krimināllikuma 80. vai 81. pantu par centieniem gāzt valsts varu (Solvita Āboltiņa taču ir daļa no valsts varas). Piemērs pirmajā acumirklī var šķist murgains, taču kas to zina, kurā brīdī kādam no politiķiem var rasties kārdinājums iespundēt cietumā uz vairākiem gadiem kādu no saviem nedraugiem. Uz austrumiem no Latvijas šāda prakse tiek piekopta jau labu laiku un pietiek ar vienu paraugprāvu, lai arī pārējie „varas gāzēji" prastos un nerunātu publiskajā telpā muļķības.
Nav jau tā, ka Krimināllikuma pantus ne pēc to gara varētu pavērst tikai pret vienkāršo iedzīvotāju, kas, piemēram, pa dzērumam savā ciemā izbļaustījies, ka Latgalei sen būtu laiks kļūt par neatkarīgu valsti. Interesanti ir grozījumi Krimināllikuma 81.1 pantā – „Palīdzība ārvalstij pret Latvijas Republikas drošības interesēm vērstā darbībā". Tajā noteikts, ka „par palīdzību ārvalstij vai ārvalsts organizācijai kaitīgā darbībā pret Latvijas Republikas drošības interesēm, kas izdarīta tieši vai ar citas personas starpniecību, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem". Ja kādam pret ES un Latvijas īstenoto bēgļu politiku noskaņotajam būtu biezs maks un vēlme tiesāties, pieļauju, ka šī panta traktējums ļautu vērsties pret ne vienu vien augsta ranga Latvijas politiķi. Ja pantam pieiet pavisam skrupulozi, arī Latvijas militārā kontingenta nosūtīšana uz „karstajiem punktiem" varētu tikt vērtējama kā „palīdzība ārvalstij kaitīgā darbībā pret Latvijas Republikas drošības interesēm" un soda bardzību varētu vērst ne tikai pret dažiem Latvijas imraniem un ahmediem, kas devušies karot sev vien zināmu apsvērumu dēļ, bet arī pret Latvijas valsts varas pārstāvjiem.
Desmit tūkstošu balss
Otrs notikums, kas saistīja uzmanību, notika 10. marta Saeimas plenārsēdes pašās beigās, kad tribīnē kāpa Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijas priekšsēdētājs Vitālijs Orlovs, lai ziņotu par 10 721 Latvijas pilsoņa kolektīvo iesniegumu „Samazināt PVN elektrībai un gāzei".
Kādēļ šis ir notikums? Tādēļ, ka gan debates, gan balsojums par iesnieguma tālāko virzību iezīmēja visai skaidru attieksmi pret to, kāda ir politiķu attieksme pret iniciatīvām, kuras „atļaujas" iesniegt liela daļa sabiedrības. Lai to ilustrētu, jāatskatās uz jautājuma izskatīšanas gaitu. Vitālijs Orlovs („Saskaņas" deputāts) kolēģus informēja, ka iesnieguma autors Saeimu aicina PVN likmi elektrībai un gāzei samazināt uz 12% procentiem, kāda tā bija pirms krīzes. Iesniegumu parakstījušie Latvijas pilsoņi uzskata, ka tagad krīze ir beigusies, tāpēc lūdz Saeimu atjaunot samazināto PVN likmi elektrībai un gāzei. Gan „Latvenergo", gan „Latvijas gāzes" viedoklis šajā jautājumā esot neitrāls, savukārt Finanšu ministrija izteikusi prognozi, ka tas budžetam radīšot 20 miljonu eiro lielu slogu. V. Orlovs minēja, ka, izvērtējusi Latvijas pilsoņu prasības un visu saņemto informāciju, viņa vadītā komisija izdarīja secinājumu par labu iesniedzējiem un nolēma atbalstīt sagatavoto Saeimas lēmuma projektu par uzdevumu Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijai izvērtēt iespēju samazināt PVN likmi siltumenerģijas piegādei mājsaimniecību vajadzībām.
Stāviet pie ratiem!
Varētu šķist, ka pēc šādas informācijas saņemšanas vairāk nekā 10 000 lielas Latvijas pilsoņu daļas atbalstītā iniciatīva turpinās savu virzību Saeimā. Ierosinājumam ir gan plusi, gan mīnusi, taču tie būtu jāizsver jau tālākās diskusijās. Taču tad tribīnē kāpa „Vienotības" deputāts Aldis Adamovičs, kas uzsvēra, ka kolektīvais ierosinājums neaptver visu mājsaimniecību spektru, jo Latvijā tikai dažas pilsētas ir ar centrālo dabasgāzes padevi un ieguvējas būs tikai turīgākās mājsaimniecības, kam šādu enerģijas veidu izmantošana ir „pa kabatai". Piemetinājis, ka tas būs 20 miljonu eiro slogs uz budžetu, viņš aicināja balsojumā atturēties, respektīvi, nogriezt tālāku diskusiju.
Neesmu bijis kaismīgs šobrīd starppartiju fāzē esošā Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa un viņa darba metožu atbalstītājs, taču esmu iestājies par to, ka vienam vai dažiem šāda tipa cilvēkiem Saeimā ir jāatrodas. Viņa teiktais debatēs, ko ir vērts teju pilnībā atreferēt, kalpo tam par pamatojumu: „Desmit tūkstoši cilvēku ir parakstījušies par kaut kāda sava iesniegumu turpmāko virzību. Tas ir vienīgais veids, kā viņi var iespaidot kaut kādā veidā Saeimas darbu. Viņi to ir izdarījuši! Nav svarīgi, vai viņi runā par PVN vai par ceļu bez bedrēm, vai par pulksteņa rādītāju pagriešanu atpakaļ; viņi ir izrādījuši savu gribu.
Lūdzu nepārvērst šo Saeimas sēdi par diskusiju, vai tas ir adekvāti vai nav, bet nodot šo iesniegumu tautas kalpu rīc?b? un virz?t uz komisiju, un atbild?t uz ?o iesniegumu t?, k? tas ir j?dara, un izskaidrot, nevis ?eit no trib?nes… Uzn?k trib?n? Adamovi?s un saka: ?Tur vajadz?tu v?l kaut ko!? ?oti labi, Adamovi?! Ej uz to kībā un virzīt uz komisiju, un atbildēt uz šo iesniegumu tā, kā tas ir jādara, un izskaidrot, nevis šeit no tribīnes… Uznāk tribīnē Adamovičs un saka: „Tur vajadzētu vēl kaut ko!" Ļoti labi, Adamovič! Ej uz to komisiju un tur to piedāvā, nevis šeit!
Katram iesniegumam ir jātiek virzītam uz priekšu. Katram!"
Saturiski līdzīgi, taču mazāk emocionāli pēc viņa izteicās arī saskanietis Jānis Urbanovičs.
Debatēm sekoja balsojums, un tā iznākumam, ņemot vērā to, ka pozīcija bija nolēmusi atturēties, vajadzēja būt skaidram. Taču šoreiz bija citādi. No 84 plenārsēdē reģistrētajiem deputātiem pret priekšlikuma tālāko virzību nobalsoja 6, par – 41, atturējās 32, bet balsojumā nepiedalījās 5. Iniciatīva ir guvusi tālāku virzību, un, iespējams, pēc kāda laika tā jau kā likumprojekts nonāks atkal Saeimas darba kārtībā, taču ko lai iedzīvotāji domā par tiem deputātiem, kas šoreiz balsoja „pret" vai „atturējās"? Kādus signālus sūta šāda rīcība? To, ka „nejaucies, dārgais vēlētāj, ar savām iniciatīvām mūsu darbā – paši zināsim, kas jādara". Un šoreiz nav runa par to, ir vai nav pamats atbalstīt konkrēto iedzīvotāju iniciatīvu. Iespējams, ka tik tiešām atgriezties pie 12% PVN likmes nav prātīgi, taču 10 000+ pilsoņu ir izteikuši šādu vēlmi, un Saeimai nav tiesību tos ignorēt nedz saistībā ar šo iniciatīvu, nedz kādām citām, lai cik neērtas tās šķistu.