Rīt apritēs gads, kopš notika pašvaldību vēlēšanas un pirmoreiz tika ievēlētas jaunizveidoto novadu domes. Toreiz „Stars" iegriezās vairākos vēlēšanu iecirkņos, tai skaitā arī Vestienā.
Uz Vestienu mēs devāmies arī aizvakar, tikai šoreiz jau ar citu mērķi – lai tiktos un iztaujātu Vestienas pagasta pārvaldes vadītāju ARTŪRU VĪLI-BĒRZIŅU, kas pēc vēlēšanām šajā amatā nomainīja iepriekšējo pagasta padomes priekšsēdētāju Daini Baškevicu.
Par to, ka Vestienas pagasta vadībā varētu būt izmaiņas, jau toreiz mums pirmie pavēstīja paši vestēnieši, konkrētus uzvārdus gan nenosaucot. Mums tā bija jauna ziņa, bet vai, kandidējot partijas „Jaunais laiks" (JL) sarakstā, ar šādu notikumu pavērsienu bija rēķinājies arī KS „Vestiena" valdes priekšsēdētājs, zemnieku saimniecības „Vidiņi" līdzīpašnieks Artūrs Vīle-Bērziņš, to, tiekoties Vestienā, jautājām viņam pašam.
– Politiķis es tā īsti nekad neesmu bijis un arī nebūšu. Neesmu arī partijas „JL" biedrs, bet atbalstītājs, jo man patīk tās labās idejas. Visu mūžu vairāk vai mazāk esmu bijis saistīts ar saimniecisko darbību, bet šajā gadā, vadot pagasta pārvaldi, esmu sapratis, ka darbs pašvaldībā ir grūts, te cilvēks piekūst, turklāt ne tik daudz fiziski, kā psiholoģiski.
Katrs cilvēks, kas atnāk uz pagastu ar savu sāpi, ar savām problēmām, taču ir jāuzklausa un ar labāku vai sliktāku risinājuma variantu jāpavada. Kāds tur brīnums, ja pagasta vadītāja spēki tiek izsmelti un pacietības mērs top pilns. Vienam pārvaldniekam tas piepildās četros gados, citam – astoņos, vēl citam tas nevar piepildīties visu mūžu. Tā kā iepriekšējais pašvaldības vadītājs, cik zinu, pats atteicās no šī amata, man tika izteikts piedāvājums, varbūt es varot uzņemties pagasta pārvaldes vadību.
Attiecībā uz vēlēšanām varu vēl piebilst, ka tās man vienmēr ir vairāk šķitušas kā teātris vai cirka izrāde. Kurš uzvilks smukāku masku, tas gūs labākus rezultātus. Es nezinu, kam jānotiek Latvijā, lai tas cirks reiz beigtos. Bieži tiekos ar jauniešiem, un arī mani bērni ir gana jauni, bet jau tādā domājošā vecumā. Un ne reizi vien jauniešiem esmu teicis, ka ne tā paaudze, kas ir pirms manis, ne mana paaudze Latviju neizglābs. Viss ir viņu rokās, viņiem Latvija ir jāglābj, viņiem ir jābūt tiem strazdiņiem, kam dzīvība Latvijai jāatnes.
– Kā vispār jūtaties Madonas novadā? Vai nenožēlojat savu izvēli par labu Madonai, nevis Ērgļiem?
– To, ka esam vienā novadā ar Madonu, domāju, mēs nenožēlojam. Taču pamazām sāk izkristalizēties atziņa, ka lielie novadi Latvijā tomēr ir par lielu. Reāli dzīvē notiek, lūk, kas – tika samazināta pagastu pārvalžu struktūra, bet darba apjoms nesamazinājās. Jā, mēs vairs nepieņemam lēmumus, bet mums tāpat attiecībā uz savu pagastu ir jāsagatavo lēmumu projekti. No 13-15 darbiniekiem pirms novada izveides tagad esam palikuši četri. Mazāk darbinieku ir arī citās pašvaldības iestādēs.
Tai pašā laikā, novada pašvaldības pārvaldes aparāts, kā man šķiet, ir gandrīz divkāršojies. Vai tas bija vajadzīgs, ne jau man spriest. Labi, ka patlaban darbs vismaz ieiet normālā ritmā, bet sākotnēji bardaks bija liels, nevarēja pat īsti saprast, kur griezties ar iesniegumiem un sagatavotajiem lēmumu projektiem, kādā komitejā tos iesniegt.
Principā es esmu pretinieks šādu lielo novadu veidošanai. Lai kā mūs mazinātu, lai kā mūs apvienotu, lauku cilvēks tāpat gribēs atnākt un izrunāt savu sāpi uz vietas ar pazīstamu cilvēku, nevis braukt uz Madonu, Bērzauni vai Ērgļiem. Veci cilvēki nemaz nav spējīgi tik tālu aizbraukt. Tie, kas dzīvo un strādā Rīgā, ir noguruši no līdzcilvēkiem. Turpretī liela daļa laucinieku savās mājās dzīvo vieni paši. Vestienā ir 774 iedzīvotāji, un tikai ap 200 dzīvo centrā. Ja reizi nedēļā vai divās izlien no savām mājām, viņi grib izrunāties ar visiem – ieiet pastā, veikalā un tad dodas uz pagasta pārvaldi, lai uzzinātu, kas saslimis, kas nomiris, kas piedzimis, kas apprecējies.
Ļoti svarīgi ir saglabāt skolu. Ar tādu domu, ka mums tas izdosies, arī dzīvojam, kaut gan demogrāfiskā situācija ir ļoti satraucoša. Nupat bērnudārzā notika izlaidums, bet… tikai četriem bērniem. Patlaban skolā mācās 82 skolēni (kritiskais skaitlis ir 75). Ja slēgs skolu, arī pagastmāju varēs aizklapēt ciet, un mēs varēsim braukt uz Īriju vai Angliju sēnes lasīt. Ja pagastā apstāsies bērnu un jauniešu kustība, arī centrs būs miris. Tā kā par skolu mēs cīnīsimies visiem spēkiem.
– Ienākot pagasta pārvaldē, pamanījām, ka jums ir noteikti arī iedzīvotāju pieņemšanas laiki.
– Es visiem saku tā – ja jūs redzat pie pagastmājas stāvam manu balto „kāpostkasti", droši nāciet, vienmēr tiksit pieņemti un uzklausīti.
– Ar kādām problēmām iedzīvotāji Vestienā pie jums nāk visbiežāk?
– Pārmaiņu laiks, kas sākās pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, cilvēkus ir ievedis slinkā pesimismā. Daudzi Latvijā ir aizmirsuši, kā ir jāstrādā, bieži ir tā, ka vairs nezina, kā lāpstu paņemt rokā, kā nezālīti dārzā izravēt, vai vienkārši negrib to darīt.
Tiem cilvēkiem, kas bieži uz pagasta pārvaldi nāk, lai lūgtu sociālo palīdzību, es jautāju, ko esi darījis pēdējo divu mēnešu laikā, lai izkļūtu no mazturīgā iedzīvotāja statusa. Varbūt vari pastāstīt, ka esi dārziņu iekopis, malciņu sarūpējis, varbūt lopiņu esi nopircis. Bet liela daļa tikai plāta rokas – nav jau par ko. Es savukārt saku: pag – tu nupat iepriekšējā mēnesī saņēmi 100 latu, vai nevarēji 10 latu atvēlēt, lai samaksātu traktoristam par zemes aparšanu, vēl 10 latu, lai nopirktu kartupeļus un tos iestādītu.
– Kartupeļus Vestienā gan nav tik vienkārši izaudzēt. Tos jau drīzāk mežacūkas izraks un apēdīs…
– Tas gan ir pavisam cits stāsts un temats atsevišķai sarunai.
– Kādus projektus ir izdevies īstenot Vestienā šā gada laikā?
– Būsim apguvuši mērķdotācijas, ko mums piešķīra, apvienojoties novadā, – saremontējuši kultūras namu, skolu, sporta zāli, bērnudārzu. Ir padomā arī citi projekti, tai skaitā centra ielu asfaltēšana. Ļoti svarīgi ir realizēt projekta par ūdenssaimniecības sakārtošanu II kārtu tā saucamajā Līvānu māju ciematā, kur inženierkomunikācijas nav atjaunotas kopš pagājušā gada sešdesmitajiem-septiņdesmitajiem gadiem, kad tās tur tika uzceltas. Visi dokumenti ir sagatavoti un Vides ministrijā iesniegti. Tagad katru dienu sagaidām ar cerību, ka no ministrijas saņemsim pozitīvu atbildi par projekta atbalstu.
Pēc novadu izveides pozitīvais ir tas, ka tagad Vestienai ir lielākas iespējas īstenot dažādus projektus, ko agrāk sava mazā budžeta dēļ nevarējām. Tagad ir lielais Madonas novada pašvaldības budžets, kas kalpo kā kredīta garants. Labi, ka Madonas novadā ir arī tāds vadītājs kā Andrejs Ceļapīters, kam ir liels vārds visās ministrijās, kuru pazīst un uztver nopietni. Ja es tur ierodos, tad visi brīnās, kur tāda Vestiena maz atrodas. Kad nosaucu Gaiziņa vārdu vai pieminu Andreju Ceļapīteru, tad gan aptver, ka esam viena no Latvijā lielākā novada sastāvdaļām.
– Jūs pats esat vestēnietis?
– Vestienā esmu iedzimtais. Ja nemaldos, jau piektajā paaudzē. Te esmu uzaudzis, bērnudārzā un skolā gājis, tad izglītojies un armijā Tālajos Austrumos dienējis, pēc tam atgriezies Vestienā. Pēc specialitātes esmu inženieris mehāniķis. Vestienas sovhozā sāku strādāt vispirms par mehāniķi, pēc tam par galveno inženieri, bet pēdējos divus gadus, būdams direktors, palīdzēju izdalīt paju sabiedrības „Vestiena" pajas. Katrs savu daļu ir saņēmis, nu viss ir likvidēts, viss ir izpārdots, un, kā saka, no senās godības vairs palikuši tikai 8 pieminekļi – tukšas fermas, kas atgādina kolhozu laikus.
Pats esmu pieradis grūti un sūri strādāt – no agra rīta līdz vēlam vakaram, nešķirojot brīvdienas, svētku dienas un darbdienas. Esmu vairāk radīts darbam, nevis atpūtai un izpriecām. Vienīgā atpūta man ir aizbraukt uz Kāla ezeru un pamakšķerēt. Un arī tad tikai pa nakts melnumu. Tas ir labākais veids, kā atslēgties no ikdienas rūpēm un problēmām.
– Pirms vēlēšanām partijas „JL" speciālizdevumā jūs kā galveno prioritāti izvirzījāt saimnieciskās darbības attīstības veicināšanu savā pagastā, iedzīvotāju labklājības celšanu, sava pagasta cienīgu aizstāvēšanu novadā, lai tas netiktu aizmirsts kā nefunkcionējoša nomale. Vai joprojām to paturat prātā, vadot arī pagasta pārvaldi?
– Tās ir primārās lietas, ko vienmēr esmu izvirzījis. Gribētos, lai līdz mums atnāktu arī ražotājs. Saimnieciskās darbības attīstības veicināšanā būtu jāpalielina valsts loma. Tai vajadzētu iejaukties tirgū un palīdzēt atrast noietu zemnieku ražotajai produkcijai. Kaut vai tai pašā Krievijā. Ja Krievijas premjers Putins tagad runā, ka viņiem sevi ir jānodrošina ar pārtiku 15 gados, kāpēc mēs vismaz šos 15 gadus nevarētu barot lielo kaimiņu Austrumos. Taču dažādu iemeslu, tai skaitā arī vēstures, dēļ pie tā netiek strādāts. Mans viedoklis – represijās cietušajiem ir jāizrāda cieņa un jāgodina viņu piemiņa, tomēr vēsture ir vakardiena un ne vienmēr tā jāizvirza priekšplānā.
Normāla zemniekošana būtu tas, ar ko Latvija varētu izcelties, bet bez valsts iejaukšanās tas nav iespējams. Zemnieku produkcija būtu Latvijas eksports, bet tā no laukiem, izņemot kokus, gandrīz nekas cits netiek eksportēts. Un, protams, vēl ir cilvēki, jo to, ko māk latvietis no laukiem, reti kurš ārzemnieks prot. Latvietis laukos tiek audzināts tā, ka ir jāprot visi darbi – gan govi slaukt, gan sienu pļaut, gan māju celt, gan zemi rakt. Mēs, lauku iedzīvotāji, esam tikpat kā universālie kareivji, un par to, ka mēs daudz ko protam, brīnās gan ārvalstu viesi, gan mūsu pašu pilsētnieki.
Savā dzīvē esmu strādājis dažādus darbus, un vienmēr ir bijis tā, ka ir konkrēts objekts, tas tiek pabeigts, un darbs ir izdarīts. Turpretī darbs pagasta pārvaldē ir kā nebeidzams stāsts. Te nav tā, ka kādu darbu esi paveicis un vari uzskatīt, ka tas nu ir pabeigts. Darbs te nekad nebeidzas, un arī problēmu loks nekad nebeidzas, bet viss turpinās kā bezgalīgā stāstā…
Autore: ŽEŅA KOZLOVA
OĻĢERTA SKUJAS foto