Valsts apbalvojumu – Atzinības krusta kavaliera goda zīmi – no Valsts prezidenta Valda Zatlera rokām šogad valsts svētkos saņēma arī Bērzaunes pagasta z/s "Līvi" Ozolkroga kazu ganāmpulka īpašnieks, kazas piena siera ražotnes saimnieks RAIMONDS MELDERIS. Kad aicināju Raimondu Melderi uz sarunu, viņš neslēpa izjūtas: – Izbrīns turpinās. Esmu mēģinājis izdibināt, kas un kāpēc mani izvirzīja, lai pateiktu paldies tam labajam cilvēkam. Kad biju saņemt apbalvojumu, tur vairāk godalgoja vēsturniekus, filmētājus, cilvēkus par mūža ieguldījumu, un te pēkšņi viens kazu ganāmpulka saimnieks. Domāju, ka skrējuši ir arī daudzi citi, varbūt pat vēl vairāk. Pat zeltnesis nav pats malējais, bet viņam tas gredzens ir jānēsā. Protams, ka ir prieks, bet nebūšu oriģināls un teikšu kā Muktupāvels, ka apbalvojums ir avansā.
– Cik gadu ir pagājis, kopš dibināji savu saimniecību? Vai atceries, kā tas bija?
– Vī dieniņ! Kādi 14 gadi pagājuši no oficiālās dibināšanas. Man veicās, ka, būdams jaunais speciālists toreizējā saimniecībā "Gaiziņš", redzēju, ka, iestājoties kapitālisma attiecībām, jāmeklē kas savs. Varēju jau aprobežoties ar savu veterinārārsta biroju, bet nišām ir jāizkristalizējas un visi birojos nesēdēs. Džeimsa Heriota romānos ir aprakstīta tā veterinārmedicīna, ko gribēju. Urbšanās aiz galda pie papīriem nav tas, kas mani saista. Apgrūtinātas dzemdības, sasalušas drēbes, āra gaiss ar visu mēslu aromātu – tas tolaik bija priekš manis. Mierīga dzīve man nepatiktu.
Viss bija jāsāk no sākuma. Līdz pēdējam akmentiņam z/s "Līvi" Ozolkroga ferma tika nopirkta, te nekas nebija mantojumā. Bērzaunes pagastā ir tēva mājas, bet es gribēju sākt savu ceļu. Nopirku fermu, pēc tam pa gabaliņam vien piepirku klāt zemi, pārbūvēju un piebūvēju klāt. Bez visa tā mēdzu sevi žēlot – ir vajadzīgas paaudzes, lai sakārtotu saimniecību.
Man bija 24 gadi, kad sāku veidot savu saimniecību. Tolaik pilnīgi svešā vietā Mārcienas pagastā jau bija nopirkta zeme, uzcelta saimniecības māja. Taču man tās vietas sāka palikt par šauru. Līdz ar to meklēju citu vietu, kur varētu sākt attīstīties. Tolaik vēl brilles bija izteikti rozā krāsā, jo cerēju, ka visu sakārtošu un pie rezultāta nokļūšu ātrāk. Taču tik ātri tas nemaz nenāk.
– Esi ieguvējs, ka savulaik izvēlējies turēt kazu ganāmpulku?
– Kazas man vienkārši pameta priekšā. Bija viena saimniece ar jau iesāktu biznesu, kas nomira. Vīrs pēc tam nezināja, ko darīt, meklēja pircēju un piedāvāja man. Tie bija 90. gadi, kad sitos bez naudas, un lielāks mērķis tolaik bija nopirkt jaunu mašīnu. Es tos dzīvniekus biznesam nemaz neplānoju, bet gribēju izrauties no mūžīgā naudas trūkuma. Kaza man tolaik bija maz pazīstams dzīvnieks, pat nezināju, kādu produkciju tā var dot. Bet kāpēc ne? Pie manis atbrauca ap 60 kazu. Viss tomēr notiek īstajā brīdī un laikā. Toreiz tā bija revolūcija, akmens dīķī, tāpēc ka izvēlējos kazas. Ar šodienas prātu to vairs nevar aptvert, bet, kad atveda kazas, bija jāsāk domāt, kur likt pienu. Bijuši dzīvē vairāki rikošeti, atsitieni. Francūzis man deva iespēju iemācīties ražot ko citu, nekā ražoja šeit. Tajā pašā laikā domāju, vai to man vajadzēja, jo sieru kā tādu iemācījos saražot pats. Man ierādīja ražot pasaules klases produktu (pelējuma sieru), ar to tiku barojis gan Žaku Širaku, gan Eltonu Džonu. Taču tas mani parāva atpakaļ, jo vairāk biju orientēts uz sabiedrisko ēdināšanu. Zelta, Pelnu siers mani atsvieda atpakaļ, jo nevar dzīvot nestabilitātē, ka vienreiz ir pircējs, citreiz nav. Varbūt tieši tirgus dēļ arī piedalos Latvijas kazkopības biedrībā, "Siera klubā", biedrībā "Slow Food", kas popularizē veselīgu uzturu, arī kazas piena sieru.
Z/s "Līvi" kazas piena produkcija, kas ir oriģināls produkts, iekļaujas sērijā "Ražots Latvijā", vismaz šo biedrību līmenī ir novērtēta. "Labrīt!" ir bumbu siers, ko tautā vairāk pazīst. Vēl jau ir Āboliņa siers, krēma siers. Āboliņa siers – nepelnīti aizmirsts, bet tajā ir tā pati garšviela, kas knapsieriņos. Daudziem garšo. Restorāna produkts ir krēma siers, jo neesam iemācījušies izmantot konservantus, lai liktu veikalā.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 05.12.2009.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto