Sociālā palīdzība vienmēr ir bijusi ļoti nozīmīga cilvēkiem, kas
nonākuši dažādās krīzes situācijās. Tieši sociālie darbinieki ir tie,
kuri, sniedzot palīdzību, cenšas radušās situācijas risināt. Nu jau
neviena pašvaldība vairs nav iedomājama bez šiem darbiniekiem.
Mārcienas pagastā kopš pagājušā gada septembra sociālā darbiniece ir MARTA KALNIŅA, kura Madonas novadā nokļuva pavisam nejauši.
– Jūs esat no Rīgas, kā ceļš atveda uz Mārcienu?
– Par to, ka kādreiz dzīve mani aizvedīs uz Madonas pusi, pat nenojautu. Esmu dzimusi un augusi Rīgā. Arī radi ir pilsētnieki, līdz ar to nav bijusi iespēja kaut vai vasarā padzīvot laukos. Par Madonu līdz šim neko nezināju, par Mārcienu pat nerunājot. Izklausīsies savādi, bet Rīga man nekad nav patikusi. Īpaši to sapratu, kad sāku studēt sociālo darbu. Pārāk strauja, saspiesta pilsēta. Ja citi saka, ka laukos nav iespēju, atļaujos tam nepiekrist. Iespējas ir, tikai citādākas. Tagad esmu pārliecinājusies, ka manas iespējas ir tieši laukos un sociālajā darbā. Vēl viens mīnuss dzīvei lielpilsētā, manā skatījumā, bija ilgais ceļš līdz darbam. Ļoti nepatika pusotru stundu pavadīt ceļā. Lai gan pilsēta ir liela, man tā bija par šauru. Studiju laikā sapņoju, ka strādāšu kādā mazākā pilsētā.
Darbs Mārcienā man nāca pēkšņi. Strādāju ar bēgļiem Muceniekos. Tiklīdz beidzās projekts, radās iespēja dzīvē ko mainīt, aizbraukt no Rīgas. Meklējot jaunas darba iespējas, nokļuvu Madonā un pēc tam jau Mārcienā. Uz Madonas novada pašvaldības sociālo dienestu savu CV nosūtīju ar domu, ja būšu vajadzīga, saņemšu atbildi. Protams, to saņēmu, jo tajā brīdī tika meklēta sociālā darbiniece Mārcienā.
– Kādi bija pirmie iespaidi par jauno dzīves un darba vietu?
– Sākums bija ļoti interesants. Salīdzinot ar Rīgu, Madona ir ļoti maza pilsēta, bet es, lai orientētos, pa to pārvietojos ar karti rokās. Šeit dzīvo ļoti atsaucīgi cilvēki, kas vienmēr ir gatavi palīdzēt. Nenoliegšu, sākumā bija milzīgs kultūršoks. Tagad esmu pieradusi un jūtos ļoti laimīga. Priecājos, ka ceļā uz darbu pavadu tikai divdesmit minūtes. Pa to laiku varu pārdomāt svarīgas tēmas, aktuālos darbus. Novērtēt dabas dažādību, daudzveidību. Šie ir vieni no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc man ļoti patīk gan Madona, gan Mārciena. Šeit ir miers, klusums, plašumi. Izejot ar suni pastaigā, nav jāiet tālu, lai atrastu kādu zaļo zonu, kur suns drīkst atrasties un izskrieties. Man ir ļoti svarīgi, lai ir plašums, lai es varu elpot un justies brīvi.
– Kāpēc izvēlējāties studēt sociālo darbu?
– Jo vairāk es par to stāstu citiem, jo mazāk atceros. Līdz studijām nonācu gluži nejauši. Absolvējot vidusskolu, man bija tikai Paula Stradiņa universitātes buklets. Zināju, ka jāturpina mācīties, bet, ko tieši, nezināju. Izšķirstot bukletu, izvēlējos sociālo darbu, lai gan tajā brīdī pat nespēju iedomāties, kas tas ir. Jāatzīst, ka ne mirki šo izvēli nenožēloju. Sociālā darbiniece esmu jau trīs gadus, bet arī iepriekšējā darba pieredze saistīta ar šo jomu.Es noteikti ieteiktu jauniešiem izvēlēties sociālā darbinieka profesiju tikpat ļoti kā jebkuru citu, kurā tiek justs aicinājums. Tomēr jāņem vērā, ka ne visi cilvēki var strādāt par sociālo darbinieku.
– Kādi ir lielākie izaicinājumi sociālajā darbā?
– Pēc darba ar bēgļiem, kuriem pats svarīgākais bija sakārtot dokumentus, lai varētu doties uz citām valstīm, sociālais darbs ar cilvēkiem, kas dzīvo tepat uz vietas, pats par sevi bija izaicinājums. Parasti sociālajiem darbiniekiem ir sadalīti pienākumi: viens strādā ar pabalstiem, cits ar ģimenēm ar bērniem vai aprūpi, bet man Mārcienā klienti ir visas grupas vienkopus. Pie tā bija visgrūtāk pierast. Manuprāt, sākums jebkur ir grūts, bet, laikam ejot, esmu pieradusi, iepazinusi savu darbu un gūstu gan pieredzi, gan praksi.
Mārcienā strādāju jau kopš pagājušā gada septembra un pa šo laiku esmu iepazinusi visus klientus. Zinu, kāda palīdzība viņiem nepieciešama. Tāpat novērtēju iespēju, ka savu laiku varu plānot pati, piemēram, doties apsekošanā, kad tas ir nepieciešams.
Tā kā man ir dažāda pieredze, varu teikt, ka darbs pilsētā un lauku reģionā ir ļoti atšķirīgs un nemaz nav salīdzināms – ne tikai darba struktūrā, bet arī pašu klientu iespējās un vajadzībās. Pagaidām man nesagādā grūtības ne pats darbs, ne tā specifika, ne arī komunikācija ar cilvēkiem. Sarežģījumi sākas, kad ir jāsāk fiziski meklēt, kur katrs no cilvēkiem dzīvo. Ne vienu vien dienu, braukājoties un meklējot kādu lauku viensētu, esmu maldījusies pa Mārcienu. Šķiet, ka ar laiku konkrētās adreses atrašana kļūst vieglāka, bet pagaidām tas nav mans gadījums.
– Minējāt darbu ar bēgļiem. Kādi bija galvenie pienākumi?
– Ar bēgļiem strādāja divi sociālie darbinieki un divpadsmit mentori. Mēs bijām pirmie cilvēki, ar kuriem pēc Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes sastapās bēgļi. Mūsu uzdevums bija iepazīstināt viņus ar Latviju, pastāstīt, kur viņi ir nokļuvuši. Stāstījām par sadzīviskām lietām, piemēram, kā izmantot e-talonu, kur iegādāties atbilstošu apģērbu. Bija situācijas, kad šie cilvēki Latvijā ieradās ziemā, bet apģērbs laikapstākļiem nebija piemērots. Atceros gadījumus, kad cilvēki sniegā stāvēja pat vasaras čībās. Nākamais pienākums bija dokumentu kārtošana, kas bija jāveic man kā sociālajai darbiniecei. Šis darbs bija ļoti vienveidīgs, iestājās rutīna – nodrošinām apģērbu un apavus, iepazīstinām ar valsti un pilsētu, pēc trim mēnešiem tiek saņemti dokumenti, nopirkta lidmašīnas biļete un šie cilvēki dodas prom.
Lielāks izaicinājums bija ar tiem bēgļiem, kuri nolēma palikt. Tad bija jāmeklē dzīvesvieta, un Rīgā to ir ļoti grūti atrast, īpaši bēgļiem. Diemžēl cilvēkiem ir maldīgs uzskats, jo vispirms viņi domā negatīvo, ka šie cilvēki ir ieradušies, lai valstij radītu kaitējumu. Pirmās asociācijas, ka šie cilvēki ir spridzinātāji, bet tā nepavisam nav. Pie mums vairāk brauca ģimenes ar bērniem, un šie cilvēki ir ļoti draudzīgi. Cienāja ar saviem tradicionālajiem ēdieniem, daudz jokojās. Bieži vien viņi ieradās jau ar zināmu mērķi, ka dosies tālāk, piemēram, uz Vāciju. Strādājot šajā darbā, guvu lielisku pieredzi, iepazinu daudz jaunu cilvēku, sarunās iepazinām citas kultūras. Liels izaicinājums bija valodas barjera, jo viņi pārzināja tikai savu valodu, reti kurš runāja angļu valodā. Lai sazinātos, tika izmantota zīmju valoda, printēti dažādi attēli, pieaicināti tulki. Lai arī bija rutīna, garlaicīgi gan nebija – katrs cilvēks ir citādāks, ar savu stāstu.
– Bet vai rutīna nav arī sociālajā darbā ar klientiem tepat Mārcienā?
– Protams, rutīna ir, bet man šis darbs šķiet ļoti aizraujošs. Varbūt tas ir tāpēc, ka šeit strādāju salīdzinoši īsu brīdi un neesmu paspējusi pierast pie rutīnas. Darbs ar cilvēkiem man liekas interesants. Laiku pa laikam tiek jautāts pēc kāda pakalpojuma, ar ko iepriekš neesmu strādājusi. Tajos brīžos tā man ir iespēja apgūt ko jaunu. Visbiežāk klienti ierodas, lai kārtotu pabalstus. Varbūt pozitīvi ir arī tas, ka man ir visdažādākie klienti, nav tikai aprūpe vai pabalstu piešķiršana. Diemžēl sociālais atbalsts ir nepieciešams ļoti plašam cilvēku lokam. Gribētu, lai šī situācija mainītos, lai cilvēki nenonāktu krīzes situācijās, lai dzīves apstākļi uzlabotos. Darba pietiek, un ir jāpalīdz ikvienam, kam tas ir nepieciešams. Uzskatu, ka es un sociālais darbs ir nešķirami jēdzieni. Bet, lai cik prasmīgi cilvēks spētu nocietināties, ar emocijām cīņa nav viegla. Kaut arī emocijas ir un nekur nezūd, galvenais ir neļaut tām ņemt virsroku. Manuprāt, esmu labi iemācījusies emocijas pabīdīt malā un spēt darboties pietiekami profesionāli. Es ceru, ka tā nedomāju tikai es.
– Bieži valda uzskats, ka jauni cilvēki ilgi vienā vietā neuzkavējas, vēlas kāpt augstāk pa karjeras kāpnēm, meklēt savu vietu. Vai jūs esat īstajā vietā?
– Esmu ļoti apmierināta ar darbu Mārcienā. Strādāju ar cilvēkiem, palīdzu viņiem. Ja nu kādreiz vēlēšos ko mainīt, tad noteikti tas tāpat būs saistīts ar sociālo darbu un tepat ap Madonu. Šī pilsēta manī ir radījusi māju sajūtu. Dzīve Rīgā manī bija radījusi apjukumu, bet te es tiešām jūtos kā mājās. Laiku pa laikam aizbraucu apciemot radiniekus, bet ļoti priecājos, kad tieku atpakaļ uz Madonu. Lielpilsētas steiga nogurdina. Tāpat katrā vietā ir savas iespējas, jāmāk tās saskatīt, atrast to, kas pašam visvairāk ir nepieciešams. Vieniem liekas, ka dzīve ir tikai pilsētā, bet man svarīga ir lauku burvība. Rīgā pietrūka daba, bet šeit, īpaši Mārcienā, tā ir visapkārt. Un ļoti būtiski, ka to nav veidojuši cilvēki kā parkus Rīgā. Iespēja doties uz mežu sēņot arī ir īpašs notikums, atpūtas brīdis. Tieši šīs vietas ir tās, kur smeļos visu, kā man pietrūka, dzīvojot galvaspilsētā.
12.07.2019.