Madonas slimnīcas vārds pagājušajā gadā ieguva nacionālu skanējumu, jo tā kļuva par labāko savā kategorijā. Arī šobrīd mūsu slimnīcas vārds tiek skandēts, tiesa, šoreiz iemesls ir tās iespējamā reorganizācija un iedzīvotāju parakstu vākšana par slimnīcas saglabāšanu. Šajā neziņas un neskaidrību laikā Madonas slimnīcas medicīniskā direktore ASTRĪDA SVILĀNE, apvienojot amatus, ir apstiprināta arī par ambulatorās nodaļas vadītāju. Viņu aicinājām dalīties pārdomās par jauno izaicinājumu, situāciju ar Madonas slimnīcu un medicīnas nozari kopumā.
– Vai šajos juku laikos vienlaikus ieņemt divus vadošus amatus nav par grūtu?
– Šis darbs man nav gluži svešs, jo ambulators vienmēr ir bijis viena no slimnīcas apakšnodaļām. Vadīšanai jebkurā līmenī ir daudz kas kopīgs, taču šoreiz situāciju saspringtāku dara daudzās neskaidrības un neatbildētie jautājumi. Viss mainās ļoti strauji, teju vai pa stundām. Medicīna ir viena no tām jomām, kas gribot vai negribot skar ikvienu, pat tos, kuri domā, ka viņiem nekad nebūs ar to saistības. Šobrīd mums ir jāvelta visi spēki, lai saglabātu to, kur tik daudz sirds, darba un nervu esam ielikuši iekšā, un tas attiecas ne tikai uz slimnīcas vadību, bet uz visu personālu. Ļoti žēl, ka tas labais, ko esam paveikuši, uz juku laika rēķina tiek brucināts, un ir bažas, ka nenobrucina par daudz. Vēlos pateikt ļoti lielu paldies savā un slimnīcas personāla vārdā visiem novadu cilvēkiem, jo tik daudz labu vārdu un pozitīvu atsauksmju, kā līdz šim, mums reti kad bija nācies dzirdēt. Cilvēki arī izrāda sapratni par to, ka, samazinot darbinieku skaitu, vairs nevaram viņus tik operatīvi apkalpot reģistratūrā. Iespējams, ka šī kopējā nelaime mūs ir vairāk satuvinājusi, jo tomēr līdz šim diezgan bieži nācās izjust attieksmi „mēs" un „jūs", taču tagad mēs esam vienoti.
– Kā Madonas slimnīcas personāls uztver notiekošo? Vai nešķiet, ka notiek cīņa ar vējdzirnavām?
– Šķiet, mediķi, tāpat kā ikviens cilvēks, dzīvo ar domu, ka cerība mirst pēdējā. Dažs teiks, ka cerība ir arī muļķa mierinājums, taču mēs pie šīs cerības vēl turamies, jo cilvēka dabā tomēr ir ticēt labajam, un visi, pat zinot šābrīža situāciju, ceram sagaidīt kādu brīnumu. Ir cilvēki, kas apgalvo, ka viss, kas notiek, ir mūsu galvās un, ja tu pats padosies, nekā arī nebūs, bet, ja cīnīsies līdz galam, tad varbūt izcīnīsi pozitīvu rezultātu. Tādēļ mēs arī nezaudējam cerību, jo pateikt „viss ir beidzies" varēs tikai tad, kad patiešām iespēju saglabāt slimnīcu vairs nebūs.
Protams, darbiniekiem šobrīd ir zināms šoks par to, ka Madonas slimnīcu, iespējams, reorganizēs, jo visiem ir viedoklis, ka mēs to neesam pelnījuši. Esam strādājuši, lai viss būtu sakārtots, taču tagad šis labi strādājošais mehānisms tiek pakļauts reorganizācijai.
– Vai jums ir savas versijas vai spekulācijas par to, kāpēc veselības nozarē ir izveidojusies šāda dramatiska situācija?
– Man šķiet, ka nozares administrācijā daudz kas ir palaists nepareizās sliedēs. Medicīna nav no pārējās sabiedrības atrauta, unikāla joma. Mēs kā atsevišķs orgāns iekļaujamies kopējā valsts organismā un varam darboties tikai tad, ja viss organisms strādā. Diemžēl tieši ar „galvu", kas pieņem lēmumus, pašreiz ir lielākās problēmas. Nezinu, kurā brīdī saistībā ar trekno gadu un Eiropas naudas eiforiju mēs esam nobraukuši no pareizā ceļa. Iespējams, ka sava loma bija arī pieredzes trūkumam un nespējai prognozēt.
Šobrīd veselības nozarei gan trūkst līdzekļu, gan tos pašus, kas ir, nemākam pārdalīt. Man radies priekšstats, ka ir ieviesies ļoti daudz to, kas uz nozares naudas „dzīvo" – uzraugi, kontrolētāji, pārdalītāji utt., tas viss prasa zināmus izdevumus, kas nenonāk līdz slimnīcām un netiek ieguldīti medicīnas pakalpojuma sniegšanā. Es nesaku, ka nevajag uzraudzīt un kontrolēt, taču šiem procesiem jābūt samērojamiem. Šobrīd diemžēl tā nav. Atsevišķs jautājums ir arī par tiem, kas plāno attīstību veselības jomā. Ja reiz mums ir tik daudz plānotāju, kā tad Ludzas gadījumā bija iespējams uzcelt lielu slimnīcu, ieguldīt tajā milzīgus līdzekļus un tagad paredzēt tās slēgšanu. Acīmredzot kaut kas šajā plānošanas un uzraudzības mehānismā klibo.
Apgalvojumam, ka Latvijā ir pārāk daudz slimnīcu, var gan piekrist, gan nepiekrist. Jā, slimnīcu ir par daudz, taču jāņem vērā mūsu valsts nesakārtotā infrastruktūra, it īpaši katastrofālie ceļi. Šādā situācijā sākt līdzināties attīstītajām Eiropas valstīm nav iespējams. Katras slimnīcas gadījumā ir jābūt atsevišķam izvērtējumam par tās nepieciešamību, nevar ņemt un „nogriezt" visas lokālās slimnīcas.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 08.08.2009.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto