AGRIS LUNGEVIČS Kalsnavas pagasta padomē strādā par izpilddirektoru kopš šāgada maija un ir viens no jaunākajiem pašvaldības darbiniekiem. Viņam ir 24 gadi, bet pretim raugās cilvēks jau ar nopietnu skatienu un savu redzējumu uz pagasta nākotni. Viņš ir viens no tiem, kas pēc augstskolas beigšanas atgriezies, lai strādātu un savas zināšanas liktu lietā savā dzimtajā Kalsnavas pagastā.
Aicinot Agri Lungeviču uz sarunu, minēju, ka tā būs saistīta arī ar biedrību "Kalsnavas jaunieši", ko viņš vada, kā arī tās projektiem, kas visi jau ir īstenoti.
– Pastāstiet, kā veidojies jūsu izglītošanās ceļš, līdz pieņēmāt lēmumu atgriezties Kalsnavā?
– Esmu dzimis Madonā, audzis Kalsnavas pagastā, pabeidzis Kalsnavas pamatskolu. Pēc tam devos mācīties uz Bauskas rajona Vecumnieku vidusskolu, kur dzīvoju pie tēva brāļa, kas ir skolotājs. Pēc vidusskolas aizgāju studēt uz Vidzemes Augstskolu Valmierā, ko pabeidzu 2006. gadā. Esmu diplomēts politologs. Augstskolu absolvējot, vēl nebija skaidrs, ko darīšu tālāk. Kaut kur zemapziņā visu laiku bija vēlme atgriezties Kalsnavā, kaut gan ir tendence, ka lielākā daļa pēc studijām sameklē darbu Rīgā, dodas uz citām lielākām pilsētām. Arī studiju biedri, uzzinājuši par manu izvēli, vīpsnāja: "Ko? Tu iesi atpakaļ? Ko tu tur darīsi?" Pēc pusgada, 2006. gada rudenī, uzsāku strādāt Kalsnavas pagasta padomē par projektu vadītāju. Pašam bija gan jāraksta, gan jāvada projektu īstenošana.
– Kādi bija pirmie projekti, ar ko tie saistīti?
– Pirmie projekti bija tendēti uz jauniešu brīvā laika pavadīšanas iespējām. Tā kā projektus varēja iesniegt nevalstiskās organizācijas, nevis pagasta pašvaldība, izlēmām, ka pagastā jādibina biedrība. 2007. gada 1. februārī tika dibināta biedrība "Kalsnavas jaunieši", un visus projektus iesniedzām no šīs biedrības. Projektus rakstīju sadarbībā ar sociālo darbinieci Anitu Biķernieci. Atbalstu sniedza un arī idejas atbalstīja biedrības valdes locekle Laura Vīksna, kā arī jauniešu deju kolektīva "Jāņukalns" dalībnieki, kur es arī dejoju. Visi, kas strādā pagasta padomē administrācijā, pēc tam līdzdarbojās biedrības projektu īstenošanā, kad tika rīkotas talkas, notika aktivitātes, nāca palīgā. Biedrība ir īstenojusi pavisam četrus projektus. Pirmais saucās "Velotrases izveide Jaunkalsnavā", kas ir Bērnu un ģimenes lietu ministrijas projekts, nākamais bija Leader+ veida projekts "Kalsnavas pagasta jauniešu centra telpu remonts", ko iesniedzām Madonas novada fondā un guvām ES struktūrfondu atbalstu. 2008. gadā Leader+ projekts paredzēja "Kalsnavas jauniešu" centra telpu iekārtošanu, un tikko ir īstenots Madonas novada fonda un Hipotēku bankas projekts "Apzaļumošana pie pasta ēkas Jaunkalsnavā". Ne visi projekti, ko rakstīju pagasta padomes vārdā, tika apstiprināti, tāpēc radās secinājums, ka lielākas iespējas tomēr ir sabiedriskajām organizācijām ar savu iniciatīvu.
– Kas tomēr bija noteicošais, kāpēc gribējāt atgriezties savā dzimtajā pagastā?
– Man šeit patīk, bet tas nebija galvenais, jo arī citur var iepatikties. Sirdī tomēr esmu laucinieks, nevis rīdzinieks, kaut gan Rīgā man patīk, jūtos tur kā citā pasaulē, bet pietiek ar dažām dienām, un velk uz mājām. No tēva (Jāņa Lungeviča. – I. Š.) esmu mantojis arī patiku uz motosportu, endurokrosu, un Kalsnavā ir iespēja ar šo sporta veidu nodarboties. Mums ir motoklubs "Kalsnava MB", kur gan trenējos, gan piedalos sacensībās sesto gadu. Ja pārceltos uz Rīgu, droši vien šī iespēja zustu. Taču tas man ir vajadzīgs atslodzei, jo darbs ir sēdošs un saistīts ar cilvēkiem, viņu dažādo noskaņojumu. Braucot ar moci, pārņem citas izjūtas, ieslēdzas citi "kloķi", var par problēmām nedomāt. Otrs, kas vilka atpakaļ, bija jauniešu deju kolektīvs, un dejoju jau astoņus gadus. Jutu, ka pilsētas vide nav tā, kur varētu ilgstoši uzturēties.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 28.06.2008.
Autore: IVETA ŠMUGĀ
OĻĢERTA SKUJAS foto