Pēdējā laikā šķiet, ka īpašu uzmanību pievēršam jauniešiem, kas pēc galvaspilsētas iekarošanas vai citu zemju apceļošanas atgriežas atpakaļ savā dzimtajā pusē. Kā nu ne – viņi ir dzīvs pierādījums Madonas pilsētas un rajona spējai iet līdzi laikam un attīstīties kopā ar jaunajiem.
LAURIS LEJIŅŠ ir atradis ideālo kompromisu darba pienākumu veikšanai un brīvības izjūtas baudīšanai dabā. Dzimis un audzis Madonā, šeit viņš beidzot jūtas kā mājās.
– Vai savas zināšanas esi guvis, profesionāli izglītojoties, vai arī tās sniedza „dzīves skola"?
– Pēc Madonas pilsētas 1. vidusskolas pabeigšanas iestājos augstskolā – RTU DITF (datoru informātikas tehnoloģiju fakultātē), kur vienu kursu „mocīju" veselus trīs gadus. Nevarēju vien to pabeigt, jo šķita, ka bija par daudz informācijas un spriedzes. Beigās nonācu pie slēdziena, ka šī joma man nemaz nepatīk – nevarēju iedomāties, ka nākotnē varēšu visu dienu nosēdēt, programmējot datorus. Tad nu nospriedu šo darbības nozari pamest un gūt kādu skaidrību pastrādājot. Neilgu laiku biju pārdevējs apģērbu veikalā un pēc tam 2 gadus – slēpju veikalā. Tomēr nolēmu no Rīgas atgriezties atpakaļ Madonā.
– Kā nonāci pie šādas izvēles?
– Mani Rīga kopumā nesaistīja. Tā ir pārāk liela pilsēta priekš maziem cilvēkiem. To es domāju tādā ziņā, ka Rīgas cilvēku masa mani nomāca un es nevarēju justies kā personība. Ikdienā dodoties savās gaitās, radās iespaids, ka esmu kā skudru pūznī. Daudzi jau ir atzinuši, ka Madona ir pārāka ar savu dabu, svaigo gaisu, nesteidzīgo dzīves ritmu un mierīgumu. Šeit visi vairāk vai mazāk cits citu pazīst un veidojas tāds kā ģimenisks siltums cilvēku starpā.
– Ar ko tu nodarbojies Madonā? Vai esi atradis sev piemērotu darbības sfēru?
– Tagad esmu mērnieks „Latvijas Valsts mērniekā", un manos pienākumos ietilpst viss, kas piedien šai jomai. Respektīvi – zemes robežu mērīšana, topogrāfiskā mērīšana un daudz dažādu sīku darbiņu, kas ar to saistīti. Man nav speciālas mērnieka izglītības, bet, ja darbs liksies saistošs arī turpmāk, noteikti mēģināšu to iegūt. Jau senāk biju apsvēris domu par šādu darbavietu, un man veicās, ka labs draugs ieteica, kur iet un to meklēt. Darba devējiem pietika vien dzirdēt, ka gribu strādāt. Man nepatīk vienmuļš darbs, tāpēc šī nodarbošanās manam raksturam ir visoptimālākā. Puse no darbalaika tiek pavadīta ofisā pie datora, puse – dabā. Tas ir tāds veiksmīgs vidusceļš starp nīkšanu birojā un grāvju rakšanu visu dienu. Septembrī būs jau gads, kopš te strādāju, un rutīnai iestāties neļauj dažādās situācijas, atšķirīgie cilvēki, ko sastopu. Vispār interese par mērniecību sākās ar to, ka zīmēju orientēšanās kartes, tāpēc arī sākās mana darbība šai virzienā. Visatbildīgākais pienākums līdz šim ir bijis zīmēt karti Latvijas čempionātam sprintā, kas notika Jēkabpilī. Šobrīd karšu zīmēšana ir vairāk kā hobijs, jo darbs paņem ļoti daudz laika. Viens no pēdējiem projektiem bija Jaunkalsnavas kartes atjaunošana; pie dažām kartēm tiek strādāts pašlaik, un ir cerība nākamgad izveidot karti Latvijas čempionātam orientēšanās sportā, kura sacensību sākuma vieta varētu būt tepat Madonā. Kartes parasti pasūta kāds organizators vai klubs, kam vajag attiecīgā apvidus karti, un pēc darba pabeigšanas gatavais produkts nokļūst viņu īpašumā. Latvijā karšu zīmēšana gan nevarētu kādam būt maizes darbs, jo pie mums šī joma nav tik attīstīta. Protams, nedaudz ar to var nopelnīt, bet ne tā, lai izdzīvotu. Pirms kādiem 3 gadiem par kartes izveidošanu Latvijā maksāja 300-500 latu, turpretī Spānijā un Vācijā samaksa bija 10 reižu lielāka.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 12.07.2008.
Autore: LAURA VOITIŅA
AGRA VECKALNIŅA foto