Apritējis nepilns gads kopš novadu izveides. Viedokļi par reformas nepieciešamību un rezultātiem joprojām daudzviet ir neviennozīmīgi. Kāds šis laika periods un veicamie darbi ir bijuši Madonas novada domē, vaicāju domes deputātam, AS „Sadales tīkls" remontu un celtniecības dienesta vadītājam VALDIM VUCĀNAM.
– Šis laiks ir bijis bezgala interesants. Iepriekšējais darbs pašvaldībā un pašreizējais darbs Madonas novada domē ir divas ļoti atšķirīgas lietas, taču iepriekšējā pieredze man ļauj veiksmīgāk iesaistīties darba procesā, kas saistīts ar jaunas pašvaldības struktūras veidošanu. Pašvaldību dzīvē ir notikušas lielas pārmaiņas, daudzas no tām ietekmējuši objektīvi ārējie apstākļi. Kādi ir galvenie secinājumi? Reformas rezultātā ir izveidojušies lieli un mazi novadi. Uzskatu, ka pašlaik vieglāk ir darboties maziem novadiem, jo tie ir elastīgāki. Arī divu līmeņu pašvaldības (novada un pārvalžu) sistēma tajos nereti ir tikai formāla, savukārt lielajos, tādā kā Madonas, šie divi izpildvaras līmeņi iezīmējas diezgan skaidri, visticamāk, tā tas arī paliks. Tam ir savi plusi un savi mīnusi. Lielā novadā nereti nākas saskarties ar komunikācijas problēmām, inertumu. Arī skaidri jādefinē izpildvaras struktūru uzdevumi, pienākumi un pilnvaras. Ja šā nepilnā gada laikā kādam ir radies iespaids, ka Madonas novads ir 15 neatkarīgu pašvaldību brīvprātīga apvienība, tas noteikti neatbilst īstenībai. Šī ir jauna viena un vienota novada pašvaldība. Pieļauju, ka kādam likās, ka šī būs formāla apvienošanās, kā rezultātā pašvaldības tiks pie Ls 200 000 un turpinās dzīvot pa vecam. Labi vai slikti, es nevēlētos apgalvot, jo katrā pagastā atradīsim daudz labi padarītu darbu un pa kādai neizdarībai, taču šobrīd dzīve ir mainījusies. Un tas izpaužas, jau raugoties uz jauno novada budžetu, kas tiek veidots nevis pēc reģionālā, bet funkcionālā principa.
Lielākais Madonas novada pluss, kas ir tieši liela novada priekšrocība, saistās ar investīciju piesaisti. Madonas novads ir atpazīstams ar to, ka tajā ļoti daudz tiek domāts par jaunu projektu realizāciju un Eiropas naudas piesaisti, kas nenoliedzami sev līdzi nes arī nepieciešamību kreditēties, pret ko sabiedrības attieksme ir neviennozīmīga, tomēr jāsaprot, ka tā ir investīcija nākotnē. Ilgu laiku mums šķita, ka dažādas programmas, kurām iesniegt savu projektu, neapsīks, un dažkārt pat labas ieceres tika atliktas uz vēlāku laiku, taču šī plūsma nebūs mūžīga un jau visai drīz tā beigsies.
Minēju, ka vieglāk strādāt ir mazajiem novadiem, un īstermiņā tā arī ir, taču jāapzinās, ka to izaugsmes iespēju griesti ir daudz zemāki. Lielā novadā katras darbības efekts ir spēcīgāks.
– Jūs domē vadāt izglītības un kultūras jautājumu komiteju, kā vērtējat tās darbu?
– Par šīs komitejas priekšsēdētāju kļuvu visai interesantā veidā. Kā zināms, domē ir pārstāvēti vairāki izglītības iestāžu vadītāji un darbinieki, kas visi šajā komitejā arī darbojas, taču likums viņiem neļauj to vadīt. Es biju viens no nedaudzajiem, kurš to varēja darīt. Mana misija komisijā ir paraudzīties uz izglītības un kultūras jautājumiem nedaudz citādi, un, manuprāt, tas komitejas darbu bagātina. Apspriežamie jautājumi lielākoties ir smagi un sarežģīti, it īpaši novada izveides sākumposmā, kad vēl bija daudz neskaidrību. Pats grūtākais bija jautājumi, kas saistīti ar darba samaksu un iestāžu budžetiem. Pāreja no reģionālā uz funkcionālo principu budžeta izveidē nozīmēja diezgan būtiskas izmaiņas.
Lielākais pluss ir tas, ka mums kopējo budžetu izdevās laikus apstiprināt. Labi tas ir tādēļ, ka mums ir sabalansēts bezdeficīta budžets, ar ko var darboties visas pašvaldības iestādes. Protams, ne visi ar šo rezultātu ir apmierināti, diskusijas joprojām turpinās, un jau tajā pašā dienā, kad pieņēmām budžetu, bija skaidrs, ka tikpat aktīvi jāturpina strādāt. Jo ilgāk mēs to nepieņemtu un censtos pieslīpēt, jo lielākus zaudējumus ciestu novads, kas turpinātu strādāt pēc iepriekšējās sistēmas.
– Daudz tiek spriests par slikto demogrāfisko situāciju un arī mazo lauku skolu nākotni. Madonas novadā neviena skola netika slēgta, vai tā būs arī turpmāk?
– Uz skolu nav jāraugās vienīgi kā uz izglītības iestādi, kur bērni var iegūt izglītību. Skola ir daudz kas vairāk. Šī iestāde (līdzīgi var runāt arī par kultūras namiem) ir tā, kas apdzīvotā vietā notur iedzīvotājus. Ja pagastos ir aktīva kultūras dzīve, ja skola, neraugoties uz saviem izmēriem, spēj nodrošināt atbilstošu izglītību skolēniem, tad konkrētā apdzīvotā vieta dzīvo. Ja abu šo iestāžu nav, tad par šīs vietas turpmāko nākotni ir liela jautājuma zīme, jo cilvēki, it īpaši jaunie, vairs nerod motivāciju palikt. Jautājumi varētu būt vienīgi par tām skolām, kuras šādu funkciju nenes, un novadā tādas ir.
– Cik ilgi vēl domes darbs noritēs nosacītā struktūras veidošanas stadijā?
– Lai mums nebūtu jāmāna pašiem sevi – uzskatu, ka šāds darba ritms saglabāsies vēl ļoti ilgi. Dome ir viena, taču novads ir liels un arī jautājumu, par kuriem lemt, netrūkst. 50 jautājumu vienas sēdes laikā noteikti nebūs izņēmuma gadījums. Dažkārt paši mēdzam plašākās diskusijās ieslīgt par nosacīti mazāk svarīgiem jautājumiem, kas komitejās paslīdējuši garām vieglāk, savukārt nopietnie jautājumi, par ko iepriekš jau pamatīgi diskutēts, sēdes laikā bieži vien risinās bez garām runām.
Diezgan droši var arī prognozēt, ka nopietnu jautājumu, par kuriem lemt domes sēdēs, netrūks, jo aizvien skaidrāk iezīmējas tendence par valsts funkciju pārlikšanu uz pašvaldību pleciem.
Vairāk lasiet laikrakstā STARS 10.04.2010.
Autors: EGILS KAZAKEVIČS
OĻĢERTA SKUJAS foto