Pirmdien par Varakļānu novada pašvaldības domes priekšsēdētāja vietnieci tika ievēlēta JANĪNA GRUDULE.
Vaicāta par jaunajiem pienākumiem, viņa atzina: – Šis amats Varakļānu novadā, tā kā esam mazs novads, nekad nav bijis algots: nav tādas nepieciešamības. Vietnieka galvenais uzdevums ir aizvietot domes priekšsēdētāju viņa prombūtnes laikā. Citādi manā ikdienā vismaz pagaidām nekas nemainīsies – turpināšu strādāt par lauksaimniecības konsultanti Varakļānu novadā, neliela slodzīte man ir arī kā zemes lietu speciālistei. Jau pagājušā gada oktobrī Lauksaimniecības konsultāciju centrs štatus daudzviet, ieskaitot Madonas novadu, samazināja. Toreiz gan Varakļānu novada, gan Murmastienes pagasta vadība iestājās par to, ka lauku konsultants novadā ir nepieciešams. Arī deputāta pienākumi man nav sveši, tos pildīšu jau otrajā sasaukumā.
– Salīdzinājumā ar iepriekšējām vēlēšanām deputāti Varakļānu novada domē pirmoreiz tika ievēlēti nevis no vēlētāju apvienību sarakstiem, bet gan partiju. Vai ir kādas atšķirības, veidojot deputātu kandidātu komandu šādā veidā?
– Tas ir sarežģītāk. Biju nodomājusi vairs nekandidēt, tomēr jau gadi, bet tad sākās šīs peripetijas ap Varakļānu pašvaldības iekļaušanu te vienā, te otrā novadā. Ļoti daudz iedzīvotāju zvanīja no lauku teritorijas un jautāja, kā īsti būs, un tā pamazām nonācu līdz lēmumam par piedalīšanos pašvaldību vēlēšanās. Acīmredzot dzīvē visu tomēr nevar paredzēt un teikt „nekad".
Ir notikušas arī divas aptaujas. Otrajā aptaujā septembrī aptaujas dalībnieku vairākuma atbalsts tika izteikts atsevišķam Varakļānu novadam, bet, ja būtu jāizvēlas attīstības centrs, – tad turpat 94% izvēlējušies Madonu. No šajā aptaujā saņemtajām 900 anketām tikai 35 aptaujas dalībnieki bija par Rēzeknes novadu. Tādējādi iedzīvotāji vēlreiz parādīja, ka tā nebūt nav, ka par Madonas novadu ir tikai Māris Justs un iepriekšējais domes sastāvs, kas par to arī nobalsoja. Katram jau ir sava pārliecība, un nevienu taču nevar piespiest paust tai pretēju viedokli.
Arī es esmu par Madonas novadu, bet, neraugoties uz to, ja iedzīvotāji pirmajā aptaujā būtu atbalstījuši Rēzeknes variantu, es kā deputāte būtu balsojusi atbilstīgi iedzīvotāju paustajai gribai, jo uzskatu, ka par to, kur būt Varakļānu novadam, ir jālemj iedzīvotājiem, un, ja to neņem vērā, tad tā vairs nav demokrātija. Katrā ziņā šis jautājums ir ļoti sāpīgs un joprojām visi punkti uz „i" nav salikti.
Savukārt, lai kandidētu nupat notikušajās pašvaldību vēlēšanās, man pat partijā bija jāiestājas, jo vismaz vienam sarakstā vajadzēja būt partijas biedram. Man jau līdz tam ļoti laba sadarbība bija izveidojusies ar Latvijas Zemnieku savienību, tāpēc arī tika izveidots zemnieku saraksts. Atsevišķu nodaļu Varakļānos gan nolēmām nedibināt, jo mūsu nav tik daudz, tāpēc darbosimies LZS Madonas nodaļā, ko vada Madonas novada domes priekšsēdētājs Agris Lungevičs.
Vēlēšanās Varakļānos, kā zināms, kandidēja četri saraksti, bet deputāta mandātus ieguva trīs. Ir notikušas pirmās divas sēdes – esam ievēlējuši domes priekšsēdētāju, vietnieku, izveidojuši komitejas. Darbu esam uzsākuši, un pagaidām nav jūtams, ka kāds piedomātu, kurš no deputātiem pārstāv zemniekus, kurš „Latvijas attīstībai" vai Nacionālo apvienību. Gribētos, lai tā būtu arī turpmāk, jo darāmā ir daudz, bet, lai lietas virzītos uz priekšu, nedrīkst savstarpēji kašķēties – ir vienkārši jāstrādā.
– Cik ilgi jau strādājat pašvaldībā?
– Uz Murmastienes pagastu atnācu strādāt 2005. gada 5. jūnijā. Tas bija laiks, kad visos pagastos tika izveidota lauksaimniecības konsultanta amata vienība. Mani uzrunāja toreizējā pagasta padomes priekšsēdētāja Modra Vilkauša, un es piekritu, bet, kad izveidojās Varakļānu novads, lauksaimniecības konsultanta pienākumi bija jāveic visā pašvaldības teritorijā.
– Jūs esat vietējā?
– Jā, šī ir ne tikai mana dzimtā puse, bet arī visai mūsu dzimtai, pie tam jau vairākās paaudzēs. Arī vīrs ir no Varakļānu puses.
Kad nodibinājām ģimeni, sākumā dzīvojām daudzdzīvokļu mājā Murmastienes centrā, bet drīz vien apjautām, ka kopā ar maziem bērniem tas ir grūti, jo kas ir dzīvoklis – tikai četras sienas! Taču, kā jau laukos dzimušajiem un augušajiem, gribējās savu māju. Regulāri braucām gan pie maniem, gan vīra vecākiem, lai palīdzētu lauku darbos.
Un tad netālu no Murmastienes uzcēlām arī savu māju, uz kurieni pārcēlāmies deviņdesmito gadu sākumā un sākām saimniekot. Saimniecības pirmsākumos bija 13 ha zemes, bet tagad pa visiem kopā ir 60 ha. Mums ir bioloģiskā saimniecība – piena lopkopība, dārzeņi, jaunlopi, šogad nedaudz pamēģinājām graudus. Mums ir 15 slaucamas gotiņas. Tās slaukt katru rītu un vakaru ejam kopā ar meitu.
Esam izaudzinājuši un izskolojuši četrus bērnus – divas meitas un divus dēlus, visi bērni jau ir lieli, visi strādā, ir arī divi mazbērni. Divi bērni dzīvo tepat, bet divi – Jelgavā. Nav lielāka prieka kā tad, kad visi atbrauc ciemos.
– Kurš posms dzīvē bijis visgrūtākais?
– Dzīvē daudz kas ir piedzīvots. Kad izjuka padomju saimniecība, kur strādāju par grāmatvedi, kādu laiku biju bezdarbniece, un izmantoju arī bērna kopšanas atvaļinājumu. Bērniem uzsākot skolas gaitas, visu ko izmēģinājām. Strādājām arī dažādus pagaidu darbus, lai varētu nopelnīt brīvpusdienas. Tie taču bija deviņdesmitie gadi, kad nebija ne naudas, ne iespēju ko nopirkt. Audzējām cūkas, bet paši gaļu tikpat kā nedabūjām, jo vedām pārdot uz tirgu Madonā, lai tiktu pie naudas. Beidzās kafija, un domājām, vai to pirkt vai tomēr vispirms veikt kredītmaksājumu.
Bet varbūt tas ir labi, ka tika piedzīvotas arī tādas grūtības un ka arī bērni to labi atceras. Viņi jau no bērnības iepazina naudas vērtību, varbūt tāpēc arī tagad tā nemētājas ar naudu, bet visu rūpīgi izvērtē un pārdomā.
– Izstrādājot Latvijas Zemnieku savienības saraksta priekšvēlēšanu programmu, kādas prioritātes noteicāt?
– Mūsu LZS komandas mērķis ir stiprs, attīstīts novads, kur katra iedzīvotāja intereses ir vienlīdz svarīgas. Sadarbosimies ar iedzīvotājiem, uzņēmējiem, lauksaimniekiem, nevalstiskajām organizācijām, lai Varakļānu novads būtu laba vieta dzīvošanai visām paaudzēm.
Uzsvaru likām uz saimnieciskajām aktualitātēm, līdzsvarotu pilsētas un lauku teritorijas attīstību, kuru veido divi pagasti. Svarīgi ir turpināt infrastruktūras sakārtošanu, realizējot gan uzsāktos, gan jaunus projektus, piesaistīt finansējumu. Ir jāuztur ceļu tīkls un tas jāuzlabo, ceļi ziemā jātīra līdz katrai apdzīvotai vietai novada teritorijā, tāpat arī pilsētā vēl nav veikti remonti visās ielās, dažas vēl jāasfaltē.
Arī kultūras jomā jādomā, kā to pilnveidot. Jau divus gadus kultūras namā īsti nav vadītāja. Pirms diviem gadiem tika izsludināts konkurss, bet neviens nepieteicās, iespējams, saistībā ar neskaidro novada nākotni. Mums ir kultūras centrs Murmastienē, tautas nams Stirnienē, kultūras nams Varakļānu pilsētā. Iespējams, novada centrā ir jāveido viena komanda, kas koordinētu kultūras dzīvi, raudzītos, lai pasākumi nepārklātos.
Jādomā arī par slēgtās Murmastienes pamatskolas skolas ēkas izmantošanu, kur ir saglabāta tikai bērnudārza filiāle. Tā ir siltināta, apkārtne skaisti sakopta. Noteikti ir jāsaglabā sporta zāle un jāatrod pielietojums citām telpām. Iespējams, klašu telpas varētu pārveidot par sociālajiem dzīvokļiem. Arī virtuves bloks un sanitārais mezgls ir labā tehniskajā stāvoklī. Katrā ziņā strādāsim, domāsim, cerams, ka ieceres arī izdosies īstenot.
Daudz būs atkarīgs arī no valsts politikas attiecībā uz jaunizveidotajiem novadiem, kā tiks dalīti līdzekļi. Es ļoti ceru, ka arī mūsu Varakļānu novadu neapbižos, kaut uz pārējo fona teritorijas ziņā neesam lieli. Vēl mazāka tā ir Saulkrastos, bet tur dzīvo vairāk iedzīvotāju.
– Kā noprotu, darbs jūsu dzīvē ieņem ļoti svarīgu vietu, bet vai vaļaspriekiem arī paliek kāds brīvs brītiņš?
– Dažādos dzīves posmos tie ir bijuši atšķirīgi. Skolas gados ļoti daudz lasīju grāmatas. Savulaik ļoti daudz esmu adījusi, īpaši deviņdesmitajos gados, kad neko nevarēja nopirkt, bet džemperi, zeķes un pārējais taču bija vajadzīgs ikdienā. Tagad adīšanu, tāpat kā grāmatu lasīšanu, esmu pavirzījusi malā, bet man joprojām ļoti patīk agronomiski darbi – stādu audzēšana, puķes, garšaugi, tikai tas viss atkarīgs no tā, vai ir kāds brīvs brīdis. Tā patiešām ir ļoti maz: vai nu solis kļuvis lēnāks, vai dzīves intensitāte palielinājusies un esam palikuši steidzīgāki. Vēl jau dālijas jāizrok, tulpes jāsastāda un jāveic citi dārza darbiņi.
Samērā lielu laiku paņem saimniecība, kaut gan tas tagad ir jau dēla ziņā, bet tāpat savs laiciņš katru vakaru tiek atvēlēts papīru kārtošanai. Man neko nepatīk atlikt. Lai arī saimniecība nav liela, kārtībai ir jābūt arī attiecībā uz atskaitēm.
Uz dzīvi es vienmēr raugos pozitīvi, ļaunu ne uz vienu neturu, atceros – dari otram labu, un tas dubultā atnāks atpakaļ. Par sevi varu teikt, ka esmu nelabojama optimiste. Arī attiecībā uz reformu – cerības neesmu zaudējusi un domāju, ka viss beigsies ar pozitīvu rezultātu, tā, kā to aptaujās ir pauduši Varakļānu novada iedzīvotāji.
08.10.2021.