1. septembrī pulksten 14 Madonas muzeja izstāžu zālēs personālizstādi atvērs keramiķis Jānis Seiksts. Pirms nozīmīgā notikuma tiekamies Seikstu ģimenes savrupmājā, un man neviļus jādomā, kas atšķir mākslinieku no pārējiem cilvēkiem. Vai tā ir īpaša gēnu kombinācija, darba spējas, sastaptie skolotāji? Vai kāda uzdāvināta skaistuma izjūta, iztēles lauks un prasme atkal no jauna radīt.
– Man pietāte bija jau mācoties, – atzīst keramiķis Jānis Seiksts. – Skatījos uz māla lauskām kā uz brīnumu. Priecājos, kur tik dzidras krāsas, ar mīlestību pētīju skaistos toņus, nevarēju paiet garām vienaldzīgs.
Kad mācījos Rēzeknes internātskolā, mans skolotājs bija Antons Kūkojs. Viņš teica: „Tev, vecīt, par keramiķi jāmācās, uz lietišķajiem jāiet!". Pāris skolas laika zīmējumu toreiz tika nopublicēti žurnālā, republikā biju ieguvis 2. vietu. Tad nospriedu, varbūt tiešām var kas sanākt, nolēmu stāties lietišķās mākslas vidusskolā.
– Skatoties ar šodienas acīm, kas atšķir izglītību ieguvušu profesionāli no talantīga censoņa – iesācēja?
– Podnieks, kam apakšā nav skolas, kas amatu pārņēmis no tēva vai skolotāja, stingri turas pie tradīcijām, bet man ir savādāk. Es varu izdomāt jaunas formas, jaunus veidojumus, man ir iemācīts domāt. To dod mākslas vidusskola. Studiju piecos gados, kad nemitīgi jātaisa kompozīcijas, jāveic radošie uzdevumi, to pamazām iegūsti. Tēvs dēlam var iemācīt amata meistarību (to divos gados varu iemācīt arī es, un to var jebkurš podnieks), galvenais, lai māceklim patiktu veidot, lai viņš šai procesā būtu ar sirdi. Tomēr tas nenozīmē, ka cilvēks iemācīsies izjust formu, turpinās radoši strādāt.
– Kā tirgus apstākļos klājas ar darbu materiālu?
– Pamatmateriāls keramikā ir māls. Māls tiek pirkts Rīgā, Jelgavā, Raunā, pat Lietuvā. Skatos, kur lētāk, kur izdevīgāk, kā jau tirgus procesā. Izejmateriāls ir diezgan dārgs, nopelnīt ar saviem darbiem ir problemātiski. Arī tāpēc mākslas skolās keramiķu kļūst aizvien mazāk. Viņi mācās, bet strādāt pēc skolas beigšanas paliek retais – maizes rika ir paplāna. No Ķīnas produkcija tiek piegādāta gandrīz par velti, mums jāpērk māls, glazūras par pasaules cenām. Faktiski es dzīvoju no intelektuāļu izvēles, no cilvēkiem, kas izprot mākslu, novērtē individuālo roku darbu. Masām tas nav vajadzīgs.
– Vai arī dārza keramika tiek veidota no māla?
– Dedzinot dārza keramiku, nepieciešama augstāka temperatūra, lai figūras ar tukšajiem vidiem neplaisā, tāpēc mālam lieku klāt šamotu. Figūru veidošana ir sarežģīts process. Kamēr atrodu formu, pie darba iznāk piestrādāt diezgan ilgi. Var teikt, tā gandrīz ir tēlniecība, un man patiešām patīk radīt tēlnieciskus objektus. Pirms tam studēju, kā veidot kājas, ciskas, vaigus, kādas ir konkrētā ķermeņa proporcijas. Tikai tad ķeros pie figūru īstenošanas – veidoju, eksperimentēju. Šai darbā vajadzīga laba plastikas izjūta, tāpat kā tad, kad veidoju vāzes. Forma jāizjūt kopumā – dzīvnieka aprises, raksturs, konkrētā poza.
Autore: INESE ELSIŅA
LAIMAS GARĀS foto