JĀNIS RIJNIEKS ir viens no rīdziniekiem, kas kopā ar ģimeni nesen pārcēlās uz dzīvi Latvijas „nerīgā". Viņu jau pamanījām Madonas pilsētas kultūras nama pūtēju orķestra 50 gadu jubilejas koncertā; uz pusslodzi Jānis darbojas kā skolotājs Madonas mūzikas skolā.
Kādi ir motīvi, lai naudīgo Rīgu nomainītu ar salīdzinoši klusu un mierīgu dzīvesvietu, kādas ir šīs puses stiprās un ne ar ko neaizstājamās vērtības – par to arī sestdienas saruna.
– Esmu rīdzinieks, bet man sieviņa Maija nāk no Madonas, ir kultūras darbinieces Valentīnas Zepas meita, – tiekoties redakcijā, stāsta Jānis Rijnieks. – Godīgi sakot, Rīga pamazām nomoka. Tā ir metropole, ļoti interesanta, ir visas iespējas, bet, atbraucot uz šejieni, pārliecinājos, ka psiholoģiski Rīga cilvēku maķenīt sagrauj. Tu strādā, darbojies un neko citu arī nevari atļauties. Skrien, lielāko dienas daļu pavadi darbā vai pārvietojoties ar automašīnu, celies 6 no rīta, 10 vakarā atgriezies mājās, un visu laiku esi iekšā tādā kā gūzmā. Protams, pārcelšanās iemesls uz Madonu bija saistībā arī ar darbu, bet jau tad, kad apprecējāmies (pirms 18 gadiem), abi ar sievu pieļāvām domu, ka varētu nākt dzīvot uz Madonu. Toreiz bijām jauni, vienam bija dažādi darbi, otram tāpat, lielāka perspektīva likās Rīgā.
– Vai pirms pārcelšanās uz Vidzemi bija skaidrs, kur Madonā strādāsit?
– Nē, faktiski mukām no Rīgas. Pārdevām savu Mārupes māju, tā laicīgi pieņēmām „pirmskrīzes lēmumu". Toreiz, vēl treknajos gados, draugi teica – dullais, ko dari, kam tas vajadzīgs, meklē risinājumu uz vietas. Tagad šie draugi runā citādi – cik gudri izdarījāt, jau laikus visu sakārtojāt!
– Vai Madonā dzīvojat mājā vai dzīvoklī?
– Nopirkām māju, pašlaik to renovējam. Izvēlējāmies dzīvesvietu, kur var just senatnīgo Madonas auru. Nekādā gadījumā negribējām jaunu objektu vai celt māju no nulles. Mūsu īpašumā ir pagājušā gadsimta 20. gadu beigās būvēta māja Rīgas ielā, kur agrāk bija bāriņš – vagoniņš „Pie Gunāra" (vagoniņā, starp citu, ar laiku būs pirtiņa).
– Cik viegli vai grūti mūsu pilsētā bija atrast algotu darbu?
– Šobrīd vēl dzīvoju mierīgā garā, strādāju pie mājas un esmu algota darba meklējumos. Mēģināju iesaistīties dažādu darbu piedāvājumos, bet sakarā ar krīzi viss pavērsās citādāk. To īpaši nepārdzīvoju, jo ģimenē aug četri bērni, ir vairāk laika viņiem un mājas renovācijai. Tieši fakts, ka nav laika saviem bērniem, mani iepriekš ļoti satrauca. Rīgā it kā centos visu darīt, lai nodrošinātu savas atvases, bet redzējāmies salīdzinoši maz.
– Pastāstiet vairāk par savu ģimeni!
– Lielākajai meitai Ievai ir 17 gadu, Ilzei – 14, vecākajam dēlam Jānim Kārlim ir 8 gadi, bet ģimenes pastarītim Ernestam Rūdolfam – 2. Vecākā meita ļoti palīdz mammai. Kad bēbis bija pavisam mazs, viņš lielāko māsu uztvēra teju kā otro mammu. Tētis Rīgas periodā diemžēl bija nedaudz no mazuļa malā, jo nebija laika, bija allaž jāstrādā.
Vairāk lasiet laikraksta STARS 25.04.2009.
Autore: INESE ELSIŅA
OĻĢERTA SKUJAS foto