Kad pirmo reizi mūsu laikrakstā parādījās informācija, ka kaimiņu rajonā (Krustpilī) uzstāsies latviešu dziedātāja no Dienvid-āfrikas (DĀR) ENDIJA REZGALE, tikai retais zināja, ka Endijas dzimtas saknes (no mammas un vecmāmiņas puses) nāk no mūsu rajona – no Murmastienes.
Pirms divām nedēļām Endija dziedāja arī Madonā. Pateicoties kompānijai KGC Networks, kas Endiju uzskata par savu seju, pēc desmit gadiem tā bija saviļņojoša satikšanās ar radiem, divi koncerti – abi teju divu stundu garumā, ar neviltotu publikas atsaucību, skaļiem aplausiem, priecīgām sejām un atvērtām sirdīm, uz kurām Endija ar savas fantastiskās balss palīdzību gluži neviļus rod savu atslēdziņu. Vēl pirms neilga laika nepazīstamā dziedātāja ar īpatnējo balss tembru (koloratūrsoprāns, kas ir augstākā sieviešu balss) Endija Rezgale nu pamazām iekaro Latvijas publiku un kļūst arvien atpazīstamāka.
Šobrīd viņa muzicē kopā ar ērģelnieku Aivaru Kalēju, kas savā ziņā ir viens no viņas Latvijas skolotājiem. Endijai ir milzīga enerģija un milzīga vēlme dziedāt un iepriecināt publiku gan Latvijā, gan viņas mītnes zemē DĀR.
Mācības nekad nepametiet
– Vēl pirms dažiem gadiem domāju, ka būšu lielā sportiste, jo tajā laikā, kad startēju junioros, es biju ne tikai Latvijas mēroga, bet pat Eiropas vērta vieglatlēte 1500, 800 un 3000 m distancēs. Pēc Salacgrīvas pamatskolas beigšanas mācījos Murjāņu sporta ģimnāzijā. Pēc tam bija iespēja saņemt stipendiju studijām Amerikā, un ceļš aizveda uz Vičitas universitāti. Taču ne viss veicās, kā iecerēts. Es atceros – uz Ameriku aizbraucu augustā, bet jau oktobrī man sāka uzdot ceļgali. Neviens ārsts īsti nevarēja atrast, kas par vainu. Kaut dažiem šķiet, ka Amerika ir pati pilnība, kur viss ir augstā līmenī, es uzskatu, ka tā gluži nav. Arī manā universitātē sportistus sevišķi nepieskatīja un nepievērsa manām traumām tādu uzmanību, kā vajadzētu. Bet ceļgali turpināja sāpēt, un es sāku aizrauties ar pretsāpju zālēm, kuras varēja dabūt bez receptēm. Kad es tagad kādam dakterim izstāstu, ka dzēru pa 12 pretsāpju tabletēm pirms treniņa, lai tikai man nesāpētu, neviens to par sevišķi gudru rīcību neuzskata, bet es to neslēpju un gribu, lai kādam nepieredzējušam sportistam tas ir piemērs, kā nevajag darīt. Lai sadzird un kaut ko no manām kļūdām mācās! Man bija lieliskas iespējas, mēs, ja nemaldos, bijām kādi 3-4 sportisti no Latvijas, kuriem bija šāda stipendija apmaksātām studijām, sporta inventārs, grāmatas utt. Es nepabeidzu universitāti, jo vienkārši biju nepieredzējusi un ne tik labi biju izpētījusi līgumu, kam vajadzēja nodrošināt man iespēju mācīties arī tad, ja rezultāti nav tik augsti. Bet, tā kā to nezināju, pašsajūta pasliktinājās, es sapratu, ka turpināt vēl tos trīs semestrus dzert pretsāpju tabletes tik lielos apmēros arī nav prātīgi, un piedevām es biju bezgala iemīlējusies, tāpēc piekritu doties līdzi savai lielajai mīlestībai – manam topošajam vīram, kas bija trīs gadus vecāks un jau studijas pabeidzis, uz viņa dzimteni Dienvidāfriku. Taču šobrīd es visām jaunām meitenēm (un arī puišiem) gribu pateikt – lai cik liela tā mīlestība, vispirms ir jāiegūst izglītība. Ir jāpabeidz studijas līdz galam, jo dzīvē nekad nevar zināt, kā sanāks. Augstākā izglītība vienmēr tiek novērtēta, un mani reizēm moka mazvērtības komplekss, ka man tās augstākās izglītības šobrīd nav…
Vairāk lasiet laikrakstā STARS. 08.03.2008.
Autore: BAIBA MIGLONE
OĻĢERTA SKUJAS foto